Ja mūs kāda situācija sadusmo, tad mums ir jākoncentrējas uz neapgūtās mācību stundas izpratni, izlaižot dusmas caur sevi, bet paturot sevī tikai pateicību dusmām, ka tās ir palīdzējušas kļūt dzīves gudrākam. Tas nav viegli. Parasti vispirms mēs sadusmojamies un pēc tam domājam ko konkrētā situācija un dusmas mums gribēja iemācīt, bet arī tas ir labi, ja pēc tam jūs sākat domāt un maināt savu attieksmi pret dzīvi.
Mums nav jāiemācās savaldīties, mums ir jāiemācās būt līdzsvarā. Mēs nemitīgi jaucam līdzsvarotību ar savaldību. Savaldība ir kārtīgums, pieklājība, utt. Savaldība ir sevī esošā sliktā slēpšana un tā ārēja izdaiļošana, kas beigu beigās izraisa iekšēju lūzumu – slimību. Savaldība ir varmācība pret sevi, tā nozīmē – nīst pašam sevi. Līdzsvarotība ir mīlestība pret sevi un citiem. Līdzsvarotība rodas, ja es necenšos citus nosodīt, bet strādāju pats ar savu negatīvo.
