MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

Pat jūtu mulsumā Dzintara Tilaka romāna varoņi rīkojas lēnām un apdomīgi, pat līdz pirmajai bučai nonāk vien vairākus mēnešus pēc iepazīšanās

Rakstnieka karjeru glīti iesācis ar blēņu stāstiņiem no jaunības, turpinājis ar dažiem tiešām labiem stāstiem (Laika atkārtojums, apgāds Madris, 2013), nu pazīstamais radiožurnālists un mūziķis Dzintars Tilaks ķēries pie lielformāta darba – tapis viņa pirmais romāns. Nosaukumu Sirds nemiers izdomājuši izdevēji, Dzintara paša versija bijusi No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem – un autora nosaukums arī man šķiet vairāk piemērots. Taču Dzintaram, kādreiz tik populārā radioraidījuma Sirdslietu aģentūra dibinātājam un vadītājam, laikam jau nekad neizdosies tikt vaļā no sirdslietām...

Krimināli Līgo

Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī romānā Dzintars Tilaks lielā mērā pievērsies tieši attiecību tēmai. Taču ne tikai – romāna varoņi gan mīl un šķiras, gan iekuļas dažādās nepatikšanās ar naudas lietām un likuma burtu. Sākums ir burvīgi daudzsološs: izbijusi skolotāja, tagad humpalu veikaliņa īpašniece Dita pašā Jāņu naktī nostopē solīda vīrieša vadītu Volvo džipu. Abi saprotas teju no pusvārda, un jau sāk likties, ka te nu būs viens jauks, īsteni latvisks mīlas stāsts, bet tad sižets met līkumu un sākas krimināls: džipā ietriecas svešs auto, un Dita, jau slimnīcā nonākusi, uzzina, ka jaukais šoferītis viņu vizinājis ar zagtu mašīnu...

Tā kā Dita nav nopietni cietusi, viņa rāmi dzīvo tālāk, vien pabrīnīdamās, kā tik patīkams cilvēks galu galā izrādījies zaglis. Savukārt autors pamazām atklāj Arta stāstu – un tas ir mīlīgi brašs. Neatklāšu visas kārtis, tikai piebildīšu, ka romāna galvenie varoņi – kā tas jau vairākus gadus ir modē pasaules literatūrā – ir cilvēki brieduma gados. Notikumi risinās ne tikai šodienas Latvijā, ir arī atkāpītes mežonīgajos deviņdesmitajos, gana atklāti tiek rādīts, kā tolaik humanitāri izglītoti cilvēki, nolēmuši tikt pie lielākas naudas, pēkšņi un negaidīti pat sev pašiem mēģina kļūt par biznesa haizivīm.

Ņem un sabiezina krāsas

Dzintara Tilaka varoņi ir "vidējie latvieši" – nekādas biznesa haizivis no viņiem nesanāk, tomēr sava iztikšana ar gadiem tiek sapelnīta. Īsti nevar saprast, vai autors savus varoņus apraksta ar iecietīgu ironiju vai dziļā nopietnībā – es drīzāk sliecos uz pirmo variantu. Ar mīlīgu smaidu tiek iztirzātas iesācēju biznesa veiksmes un neveiksmes līdz pat bandītu uzbrukumiem un savstarpējiem uzmetieniem. Tikpat mīlīgi un ironiski tiek piestrādāts pie daiļā dzimuma raksturojumiem – trīs nosacīti galvenās varones katra atspoguļo tādu tipisku vidējo latviešu sievieti – mūžs pusē, bet enerģijas vēl gana.

Dita, galvenā varone, ir visvienkāršākā. Sen šķīrusies, ar bijušo uztur draudzīgas attiecības, vienīgā meita jau vairs pēc audzināšanas neprasās, arī mazais bizness padodas tīri veiksmīgi. Nekā īpaša, ja nu vienīgi spējas iekulties dīvainās situācijās – un arī tās vairāk tāpēc, ka Ditai ir grūtības pateikt striktu «nē». Košā Margita, Ditas labākā draudzene, savukārt ir apsēsta ar jaunu attiecību meklējumiem – te nu autors visādi izspēlējas, galā arī padullajai dāmītei uzdāvinot tīri sakarīgu vīrišķi. Viktorija, Arta bijusī sieva, uzķērusies uz kāda ārzemju latvieša vilinošajiem aicinājumiem, izdzīvo veselu traģēdiju – šī sižeta līnija priecēs visus, kuri savulaik reizē ar Volmāru skaitījuši: "Nevajag, uz ārzemēm braukt nevajag, nav tur nekā..."

Vīriešu likstas vairāk saistās ar naudas lietām – senais Arta un Armanda parāda stāsts ir jestrs un godīgs, savukārt Arta dēla Jurģa romāns ar gluži nelatviski skandālisko Mariku jau balansē uz ticamības robežas. Kad pāri ņaudīgajai ikdienai abi galvenie varoņi Artis un Dita tomēr mēģina dabūties, varoņus gribas pabakstīt, lai kustas ātrāk un sparīgāk, bet tas izjauktu autora spožo ieceri.

Cienīgi lēnīgie mēs

Ja ieklausās Dzintarā Tilakā, vidējā latvieša galvenā rakstura iezīme pusmūžā ir tāds ļoti lēnīgs godīgums: pat jūtu mulsumā varoņi rīkojas lēnām un apdomīgi, pat līdz pirmajai bučai nonāk vien vairākus mēnešus pēc iepazīšanās. Savas vēlmes un vajadzības viņi vienmēr liek otrajā plānā, īsti latviskā garā vispirms iepriecinot tuvākos radiniekus un tikai tad atļaujoties padomāt paši par sevi. Tāds pats godīgs lēnīgums latviešus/varoņus pavada darījumu lietās – brīžiem kļūst skaidrs, ka autors ir ārkārtīgi smalki un rūpīgi sakrāmējis kaudzītē visus mūsu stereotipus par mums pašiem un tad, rāmi smaidot, proporcionāli sadalījis tos savu varoņu starpā.

Tā nu tie Tilaka vidējie latvieši dzīvo, starp mazām ikdienas rūpēm atrodot spēku pa brīdim palūkoties debesīs un pasmaidīt, bet vienmēr atceroties veco, labo latviešu teicienu: "Ak, ko nu es, es pastāvēšu maliņā." Gribētos vienīgi, lai šī burvīgā ironija būtu vairāk, rūpīgāk izstrādāta – un tad Sirds nemiers iekļautos latviešu literatūras zelta fondā kā viens no retajiem pašironiskajiem darbiem. 

https://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-sirds-nemiers-recenzija-videjie-latviesi-14067757