MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Anna Skaidrīte Gailīte "Es stāstīšu visu..."


      Katrai sievietei esot kaut nedaudz jābūt maitai. Paša vēlmes vispirms un pēc tam viss pārējais. Sevi ir jāmīl… Pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts par to, ka jāmīl sevi, ka ka būt apmierinātam ar sevi ir pats galvenais, lai arī tevi dēvē par egoistu. Tomēr tajā pašā laikā runā arī par to, ka mūsdienu cilvēki, ir tik pārņemti ar sevi, savu labumu, savu vēlmju apmierināšanu, ka neredz un nerēķinās cits ar citu. Turklāt runa nav par mazpazīstamiem vai nepazīstamiem cilvēkiem… runa ir par pašiem tuvākajiem. Ģimenes locekļi, draugi, kaimiņi… tiek vētīti pēc paša vērtības skalas, virspusēji un neiedziļinoties, neaizdomājoties, nesadzirdot, jo visa pasaule taču griežas ap paša vēlmēm, sajūtām, emocijām. Bieži vien vērā tiek ņemts izdevīgums, nerēķinoties ne ar morāles ne ar cilvēciskajām vērtībām. Tādās reizes es pasakos Dievam, ka tas nav ļāvis manam egoismam izkāpt no īsajām zēna bikšelēm.

Sevis mīlēšanu no patmīlības nemaz nav tik viegli atšķirt. Pat tiem, kam piemīt veselīgs egoisms un kuri, mīlot sevi, tomēr spēj ieklausīties arī citos, reizēm gadās izdarīt ko patmīlīgu vai ļoti egoistisku un nodarīt gauži saviem tuvākajiem.  Patiesībā tas ir stāsts par mācīšanos, izaugsmi, pilnveidošanos un pārveidošanos ne jau no grāmatām, vai gudrām teorijām, bet gan no dzīves, no paša piedzīvota, no paša zaudējumiem, ciešanām un sāpēm. Tieši tāds sāpju, ciešanu un zaudējumu ceļš jāiziet Annas Skaidrītes Gailīte romāna “Es stāstīšu visu…” galvenajai varonei Dagnijai, kura vēlējās smalki un ar glanci atriebties savam bijušajam melīgajam mīļotajam. Tomēr liktenis bija lēmis citādi. Dagnijai jāpavada četras diennaktis purvā, mokoties slāpēs, mežonīgās sāpēs un cenšoties izdzīvot. Tieši sāpes, nespēja kustēties un situācija, kurā Dagnija nonāk, liek viņai pārdomāt savu dzīvi, novērtēt, to cik daudz viņai ticis dots, kaut arī brīžiem licies, ka tā nav, pārvērtēt savu rīcību dažādās dzīves situācijās, atzīt savas kļūdas, piedot un lūgt piedošanu… gan tiem, kas miruši, gan tiem kas dzīvi, gan pašai sev. Šajās četrās diennaktī piedzimst jauna, noteikti labāka, Dagnija.

Autore ļauj ieskatīties dažādos galvenās varones dzīves posmos, ļauj izprast viņu kā personību, kā arī viņas rīcības galvenos vadmotīvus. Grāmata ļauj lasītājām uzzināt Dagnijas visslēptākās domas un noslēpumus. Vēl šis ir stāsts par “komunikācijas gļukiem”. Jo, ja tā godīgi, daudzās grāmatā aprakstītajās situācijās no Dagnijas dzīves, lieti būtu noderējusi atklāta saruna.  Četras diennaktis ir ļoti garš laiks, ja tu nekustīgs, pavisam viens guli kaut kur purvā un pats esi visu nokārtojis tā, lai neviens nezinātu, kur tu atrodies. No vienas puses visai ekstrēms veids ceļā uz sevi, no otras puses – mēs no laba prāta neviens nevēlamies sevi izķidāt, apšaubīt vai pārvērtēt sau rīcību, pat ja apzināmies, ka neesam rīkojušies lāga. Bieži vien tas notiek tikai tādos brīžos, kad augstāki spēki mūs aptur, liekot pavadīt laiku pašiem savā sabiedrībā un saprast, cik jauki vai nejauki patiesībā esam. Dagnijās dzīvē tieši tā arī notiek. Pēc šīm četrām dienām viņa beidzot ir gatava runāt un izstāstīt visu…

Grāmata noteikti liek aizdomāties par lietām, par kurām ikdienā varbūt neaizdomājamies, par mūsu attiecībām ar sevi un sev tuvajiem, par to, cik godīgi šajās attiecībās esam gan pret sevi, gan pret viņiem un vai viņiem izvirzītās prasības ir tieši tādas pašas, kādas izvirzām sev.
Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 02.09.2014.

---------------------------
Šo izlasīju tad, kad pati biju izlasījusi šo grāmatu un sapratu, ka neko labāku jau neuzrakstīšu... Piespiedu saruna ar sevi... Dažādas ir mūsu MĀCĪBAS...

Vēl par grāmatu:
Komentāri (0)  |  2014-10-20 22:10  |  Skatīts: 970x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ