MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Mācīsimies klausīties sirdī, klausīties savā intuīcijā un Dvēselē


Jau sen pasaulē runā par lielām pārmaiņām - par to, ka uz šīs planētas un cilvēkos notiks lielas pārmaiņas, ka esam sasnieguši galējo punktu, no kura tālāk pa ierasto ceļu aiziet nevarēs. Šis ceļš beidzās..
Iepriekš rakstījām par upi, kurā ledus jau sen bija sakustējies, taču pirms pāris mēnešiem tas bija - ledus sāka iet, vietām tas veido aizdambējumus un vietām plūst pavisam brīvi.
Šis rakstiņš ir sava veida turpinājums stāstam par upi.

Noteikti daudzi esam pamanījuši, ka dzīvē kaut kas ir mainījies. Tajās tēmās, kurās gāja labi, vairs neiet vispār. Tas, ko esam darījuši visu savu mūžu, nenes ne gandarījumu, ne arī naudu. Pat ja naudu dabūjam - tā izšķīst acu mirklī un tās vairs nav.
Ja agrāk darījām un viss notika, un bija skaidrs, ka viss atkarīgs no tā, cik daudz izdarīsim, tad tagad viss ir daudz savādāk.
Ja agrāk zinājām, ka apēdīsim tik daudz riekstu, cik pārlauzīsim čaumalas. Tad tagad laužam čaumalas vienu pēc otras un visi rieksti ir tukši, un prātam pamazām iestājās panika. Prāts noliek malā lazdu riekstus un ķeras pie valriekstiem, taču arī tie ir tukši. Viss, ko mēs cītīgi darām, nenes nekādus augļus.
Prāts meklē citus un citus risinājumus, līdz krīt bezspēkā! Tad atkal ceļas un turpina meklēt veidu, kā tikt pie rezultāta. Un tikai tad, ka viņš ir izmēģinājis visu, viņš saprot, ka nekas nestrādā, ka jāmeklē cits risinājums.
Kad prāts ir izdarījis visu, ko varējis, tas sāk meklēt problēmu citos. Citi kaut ko dara ne tā, vai citi man kaut kā traucē un neļauj dzīvot tā kā gribās? Taču arī tas neved pie rezultāta. Prāts pārbauda visas iespējamās versijas un nekā. Viņš ir apmaldījies pats savos labirintos. Prātam nāk virsū bezcerība un panika. Tas vairs nesaprot - kā tālāk dzīvot, kas notiek, jo problēmu nespēj nekur atrast.
Nespēj un nespēs, jo meklē to, kas vairs nav.
Prāts ir tas, kas visu mīl salikt kastītēs, rāmīšos, salikt pa plauktiņiem un skapīšiem, lai viss būtu skaidrs, lai visam būtu sava vieta un konkrēta secība, lai tas spētu orientēties un vienmēr zinātu, kas un kā. Taču nekas no prāta paveiktā nestrādā, nekas nenes rezultātu un darba augļus. Izmisums un bezcerība visapkārt un prāts jūk prātā.
Taču gribās, tik ļoti gribās - lai atkal viss iet no rokas, lai veiksme atgriežas un viss saliekas pa vietām.
Tie, kuriem ir iespēja sāk manipulēt, aizņemties, utt.. – tie tā dara. Taču arī tās ir īslaicīgas zāles šai neveiksmei un prāta agonija tikai tiek pagarināta. Prāts ir gudrs - viņš zina, ka vienmēr sirds zina ko darīt. Viņš zina - ka Dvēsele pateiks visu priekša, taču tas trako tik skaļi un ir tādā panikā, ka nedzird neko no tā, ko sirds saka un pat ja sadzird un pat sajūt, ka tā tas ir, kā sirds saka, pēc mirkļa viņš visu apšauba un metās meklēt jaunu risinājumu, jo ir taču jābūt kādai shēmai - kā to visu var nokontrolēt. Prātā parādās vainas apziņa, ka viņš kaut ko ir izdarījis nepareizi, ka nav atradis pareizo risinājumu.
Tas sāk meklēt padomus pie draugiem, kolēģiem, jo visi taču esam līdzīgās situācijās - kāds taču noteikti zina veidu, kā iziet no šīs situācijas. Taču atbildes neienes mieru prātam, panika tikai pieaug, līdz viņš vēršas pie Debesīm, taču tur atbilde ir tāda, kādu viņš nespēj pieņemt.
Jo tur atbild - klausies sirdī un viss notiks. Sirds saka - atslābsti, nomierinies paņem kādu brīvdienu un sāc svinēt! Svini, jo ir pienācis tas laiks - ko vienmēr esi gaidījis! Svini, jo turpmāk būs svētki 365 dienas gadā. Svini, jo tikai svinēšana Tev nesīs augļus un rezultātu. Taču kā tas var būt, ka neko nedarot, nāks augļi un rezultāts? Prāts piekrīt pamēģināt, taču jau pēc dienas svinēšana beidzās, jo iestājas panika, ka nekas netiek darīts un ja neko nedara, tad nekas nevar būt.
Šādi jūtās un izpaužas noteikti daudzi prāti šobrīd uz šīs planētas.
Šo procesu ir viegli izskaidrot - grūtāk saprast un vēl grūtāk pieņemt, un noticēt tam līdz galam.
Pati planēta Zeme iet cauri attīstības cikliem kopā ar tās iemītniekiem. Pēdējos, vismaz pāris simts tūkstošus gadu, varbūt pat pāris miljonus, precīzi nezinu pateikt, jo neesmu interesējies, jo man tas nešķiet svarīgi.
Zeme ir gājusi cauri prāta attīstības posmam - to var saukt arī par trešās čakras attīstības un pilnveidošanās posmu, jo civilizācija uz Zemes tikai ar pamata instinktiem un emocijām, kas ir pirmā un otrā čakra, nekur tālu neattīstījās. Tā vienkārši baudīja dzīvi un krāsas ap sevi. Lai attīstība notiktu, ir jābūt prātam, kurš domā, kurš izdomā, kuram nepārtraukti kaut ko vajag un gribās. Tāpēc uz Zemes tika atsūtītas civilizācijas, kurām ir ļoti augsts intelekta, ar kuru kopā nāk kāre pēc varas pār citiem un alkatība. Tie tādi prāta blakus produkti.
Taču šis attīstības posms ir beidzies un Zeme ieiet jaunā plānā, jo tikai ar prātu sanāk liela iznīcība ir vajadzīga sirds līdzdalība. Un tas, kas šobrīd notiek - mēs pārejam no prāta vadības uz sirds vadību. Tāpēc agrāk strādāja viss, ko izdomājām uz izshēmojām, jo tas bija tāds laiks, kad mācījāmies to darīt. Taču šobrīd mums jāmācās klausīties sirdī, jo turpmākos gadu tūkstošus sirds būs tā, kas mums jāattīsta un sirds būs tā, kas vadīs parādi.
Līdz ar to mainās visi uzstādījumi un uzdevumi.

Varētu teikt, ka uzdevums ir tikai viens - klausīties savā sirdī.

To ir viegli pateikt, taču nemaz nav tik viegli to izdarīt, jo inerce, pieradums, sabiedrība, pieņēmumi un uzstādījumi ved pilnīgi pa citu ceļu. Ir viegli pateikt - klausies sirdī un viss notiks. Kādam, iespējams, to arī ir viegli izdarīt. Taču tas nozīmē atteikties no visiem pieņēmumiem. Kā, piemēram no tā, ka ir jāstrādā. No tā, ka ir jāpelna, lai izdzīvotu.
Ir jāatsakās no visiem pieņēmumiem, kādi mums jebkad ir bijuši. Tas nav vieglākais, ko varam izdarīt, taču bez tā dzirdēt sirdi būs grūti.
Ir jāatsakās no visa, ko domājam par pasauli, kādu to uztveram un kādu to redzam. Ir jāatsakās no rītdienas un vakardienas, jo nevar zināt, ko vakardienas notikumi ietekmēja un ko tie nozīmēja, un ne tik mēs nevaram ar prātu zināt to, ko darīsim rīt.

Ja visu laiku mums kāds varēja pateikt - ko un kā darīt, kas bija kā ceļš, pa kuru gājām un ceļa malas bija robežas, kuras šķērsojot nebija labi. Tad tagad ceļa vairs nav, ceļš beidzās un tālāk ir meži, pļavas, ūdeņi un Debesis. Nav ne taciņas, ne ietves, ne ceļa, nav nekā, pēc kā vadīties, nav uzstādījumu un noteikumu, kuri mums palīdzētu orientēties.
Var iet tur, taču vai tur, kur iesim, būs tas, ko gribam - to mēs nevaram zināt.

Atliek vienīgais orientieris - sirds. Tikai sirds balss var pateikt, kas un kā jādara. Taču sirds nemēdz izstāstīt detalizētu plānu, kā rīkoties un ko darīt simts soļus uz priekšu. Tikai prāts spēj izdomāt un tikai prātam vajag shēmu no šejienes līdz rezultātam, līdz ar to prātam ir grūti paļauties uz sirdi, jo viņš tik un tā nezina, ko tālāk. Viņam kā profesionālam šaha spēlētājām gribās izdomāt vismaz desmit gājienus uz priekšu un nodrošināties pret visiem neparedzētiem gadījumiem. Taču ar sirdi tā nenotiek.
Ja prātam nākamajā dienā jāmaksā komunālie maksājumi un nauda ir tieši tik, cik vajag, tad viņš to netērēs ne pa kam. Taču sirds saka - atdod šo naudu tam, kuram vairāk vajag. Tam, kuram nav par ko maksāt komunālos, jo atrodas uz ielas. Tas var būt tikai pārbaudījums, taču vai prāts būs uz to spējīgs – diez vai.
Vai prāts spēs aiziet no darba, ja sirds to saka?
Vai prāts spēs iztērēt visu naudu šodien, neredzot no kurienes tā var atnākt rīt?

Taču pilnīgi iespējams, ka tieši par šādām darbībām teiks sirds, lai tikai parādītu prātam, ka brīnumi notiek.

Lai paļautos uz sirdi, ir jāatmet pilnīgi viss, kas ierobežo un uzliek rāmjus, pilnīgi viss, par ko prāts jūtās atbildīgs un svarīgs. Jāatmet ir pilnīgi viss. Tad prāts sāks dzirdēt sirdi, tas sāks dzirdēt tieši to, ko sirds saka, nevis to, ko prāts grib dzirdēt.
Sirds teiks - ej prom no darba, prāts atbildēs, bet kā tad es nomaksāšu dzīvokli. Un sirds uz to, iespējams, atbildēs - no kurienes tu esi izdomājis, ka jānomaksā dzīvoklis? Iespējams, Tev jāpiedzīvo pieredze, ka Tevi izmet no šī dzīvokļa un pilnīgi iespējams - tā ir Tava veiksmes atslēga. Taču prāts to nevar zināt, prāts baidās no jebkurām pārmaiņām.
Sirds zina, Dvēsele zina, jo tā ir ārpus laika! Tai ir tiešs kontakts ar Dievu, ar radītāju un ar to, kas stāv ārpus kadra un kārto visus notikumus, caur kuriem mums ir jāiziet, lai iegūtu pieredzi, kuru paši esam gribējuši.

Mēs esam gribējuši būt brīvi, būt unikāli, būt Dievi un radītāji savā realitātē! Mēs esam gribējuši būt spēcīgi un vareni. Mēs esam daudz ko gribējuši, taču neejot cauri pieredzei, kura mūsos ver vaļā šīs puses, mēs nevaram tādi kļūt. Un prāts būs tas, kurš neļaus, ja vien viņam būs teikšana pār visu, kas notiek.
Dvēsele jūt un apzinās, ka ir mūžīga. Tā apzinās, ka ja nesanāks šoreiz, tad sanāks nākamreiz. Taču prātam tas neder, viņam visu vajag tagad un tūlīt.
Mēs ar prātu nezinām, kas mums jāpiedzīvo un kāda pieredze jāiegūst, un, iespējams, tas ir tieši tas, no kā visvairāk baidāmies, lai atbrīvotos no šīm bailēm un beidzot kļūtu brīvi.
Taču iziet cauri šim visam varam tikai paļaujoties uz sirdi.

Mācīsimies klausīties sirdī, klausīties savā intuīcijā un Dvēselē. Tas šobrīd ir vienīgais ceļš, kā iziet cauri visiem notikumiem ar minimālu sāpi un minimāliem "aplauzieniem" un neveiksmēm. Tas šobrīd ir īsākais ceļš uz to pusi, uz kuru esam gājuši - uz savu laimi.

Avots:
 
Komentāri (0)  |  2014-12-01 16:02  |  Skatīts: 1180x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ