MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana"


    Man tuvs Gundegas Repšes rakstības stils, tādēļ ar prieku lasu viņas sarakstītās grāmatas. Paredzu, ka mūsu bibliotēkas lasītāju vidū šai grāmatai nebūs tik liela piekrišana, jo tā liek domāt, ne tikai lasīt...
----------------------------------------
“Labi. Mana dzīve. Vai tās ir sajūtas par sevi? Atmiņas, kas ir šo sajūtu saistviela? Cilvēki? Priekšstats par viņiem un viņu iedomātās pēdas manā miesas un dvēseles virsmā? Fakti? Gadskaitļi? Kādās proporcijās? Lineāri mānīgais izkārtojums no bērnības, skolas, studiju, darba gadiem līdz morga galdam? Kāds tam sakars ar mani? Tas, ko citi domā par manu rīcību, manu darbu, manu izskatu, manām domām? Kur ir dzīve? Ja tā nav un nevar būt kaut kas pats par sevi, tad kur to nomedīt? Gaismas šautrā uz porcelāna tases svētdienas rītā? Vienā vienīgā rītā vai ikvienā rītā līdzšinējā mūža garumā? Mana dziļākā būtība? Kas tā tāda? Kā to raksturot? Vai šī iztēlotā būtība ir tā mana dzīve? Varbūt attieksme, tas, kā mana iedomātā būtība karo ar apstākļiem, kas nepakļaujas manai iedomai un no tās dzimušajām vajadzībām, vēlmēm, sapņiem, alkām, priekšstatiem par jēdzīgu esamību, ir dzīve? Kur ir dzīve?”
Gundega Repše, “Dzelzs apvārdošana”
Romāns “Dzelzs apvārdošana” ir dienasgrāmatu romānu cikla “Smagais metāls” trešā grāmata.
-----------------------------------------

Nominācija Labākais prozas darbs - Gundega Repše Dzelzs apvārdošana, izdevniecība Dienas Grāmata.

Dace Rukšāne: "Gundegas Repšes dzelzs nudien ir tik apvārdota, ka mirkļiem neceļas balss to nodēvēt par smago metālu. Drīzāk – mainīgo metālu. Alfabēta kārtībā sarindotie notikumi un izjūtas mētā lasītāju no grāvja grāvī – te iebāžot ar degunu rāvā, te izmetot uz sausa, pelēkputekļaina ceļa, te noskalojot rasā. Dzelzs kož, dzelzs saldē, dzelzs dedzina un ievaino – ar asmeni tieši aknās. Bet ir arī cita dzelzs – tā maigā, mīlestības un līdzcietības alkstošā. Tā dzelzs, kas padod roku, līdz izturēt, norāda ejamo ceļu. Tā dzelzs, kas izveda pirmcilvēku no alas un ļāva tam nogaršot svaigu, vēl pulsējošu gaļu. Romāna (bet varbūt tas ir dzīves fragmentu krājums?) pretišķību pilnā un prasīgā struktūra sarausta lasītāju gabalos – sīkos lēveros, kas pēc tam pašam jāstutē kopā, no jauna veidojot savu dzīves lupatu deķi, kurā pēc izlasīšanas noteikti būs iešuvies kaut kas no Dzelzs apvārdošanas."

Andra Konste: "Droši vien tā asins lāse, ko Gundega Repše iepilina katrā no savām grāmatām, tās padara tuvas un pievilcīgas lasītājiem ar līdzīgu asinsgrupu, tos, kam cita – bieži aizkaitina ar emociju izšļakstījumiem un pārāk ciešo pašas autores klātbūtni. Dzelzs apvārdošanā šo aspektu mazāk – grāmata veidota kā alfabētiska notikumu un atmiņu enciklopēdija, kopumā radot pārsteidzoši pilnīgu stāstu par kādas dvēseles attīstību gana koncentrēti un ļoti krāsaini. Kā vienmēr, grāmatā ir vairāk jautājumu, kā pati autore arī spēj atbildēt, bet ir taču zināms, ka gudri pajautāt ir visgrūtāk."

Anda Baklāne: "G. Repšes dienasgrāmatu cikla Smagais metāls trešā grāmata Dzelzs apvārdošana vairs nav dienasgrāmata – tā ir vārdnīca. Lasītājs, kas nolems, ka pie reizes jāizlasa vēlreiz abas iepriekšējās grāmatas, noteikti nebūs vīlies – ir ļoti interesanti novērot, kā ar katru turpinājumu kvalitatīvi mainās gan galvenā varone, gan rakstnieces izteiksmes veids, turklāt trešā grāmata atsaucas uz pirmo divu notikumiem un personāžiem. Tomēr Dzelzs apvārdošanu var lasīt arī kā atsevišķu darbu, jo nenoliedzami sižets – intriģējošā secībā sakārtotu notikumu ķēdīte – šeit nav galvenais. Pati grāmata ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē izstāstīt dzīvi. Un nekavējoties kļūst skaidrs, ka Repšes likme šeit būs augsta – nepietiek ar kleitu izrādīšanu, nepieciešama dzīļu struktūru anatomija. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā grāmata par dzīves jēgu, un vienlaikus tā paspēj gan izstāstīt dzīvesstāstu, gan dažos spilgtos triepienos ietilpināt veselas laikmeta psihopolitiskās ainavas. Repšes vārdnīcas šķirkļi ir koncentrēti, izteiksmīgi tēlaini, intensīvi, un to vidū nav sadaļas "mīlestība"."

Liāna Langa
: "Romānu cikla Smagais metāls trešajā grāmatā Dzelzs apvārdošana, ar valodu spējot darboties kā viduslaiku alķīmiķis, tiek meklēts zelta griezums cilvēka sapratnē par sevi. Romānam ir spožs koncepts, kompozīcija un valoda. Tā pārrada mums tikai šķietami zināmo realitāti – vēsturi un biogrāfiju, paceļot tās mākslas augstienēs. Bet tur – blīvs, nevis retināts gaiss. Tālais un neiedomājamais top tuvāks par tuvu, pierastās koordināšu sistēmas izrādās aplamas, realitāte met kūleņus spogulī, kurš ar neatslābstošu interesei raugās uz mums. Nevis otrādi."

Gundega Repše

Gundega Repše (1960), rakstniece un mākslas zinātniece, dzimusi strādnieku ģimenē 1960.gada 13.janvārī, Rīgā. Mācījusies Rīgas 50.vidusskolā un 36.vidusskolā. 1985.gadā beigusi  Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Bijusi referente Mākslinieku savienībā (1985-1992), līdzstrādniece žurnālā Liesma, laikrakstā Labrīt, Izglītība un Kultūra, žurnālā Karogs.

G. Repšes pirmā publikācija ir stāsts „Kamielis Vecrīgā laikrakstā Literatūra un Māksla 1979.gadā. Kopš 1982.gada G. Repše publicē rakstus par literatūru, kā arī recenzijas par latviešu un cittautu mākslas vēsturi un aktuāliem jautājumiem. Gundegas Repšes pirmais stāstu krājums ir Koncerts maniem draugiem pelnu kastē (1987). Tas ir sākums rakstnieces radošajam dumpīgumam, kas sakrīt ar 20. gadsimta 80. gadu politisko noskaņu mākslā. Tā ir  "jaunā viļņa" proza, kurā izpaužas nepieciešamība domāt individuāli un atteikties no padomju ideoloģijas tiražētajiem stereotipiem.

90. gados G. Repše kļūst par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūsdienu prozā. G. Repšes neatslābstošā interese par kultūras procesiem vērojama viņas rakstītajās grāmatu recenzijās un slejās Dienas kultūras lappusēs. Saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un literatūras gada balva par izcilu devumu 2000. gada prozā (2001).
Romānā Ugunszīme (1989) atklāti likteņu pavērsieni un varas postošā klātbūtne 20. gs. 40.-60. gadu Latvijas inteliģences sabiedrībā. Romāns balstās uz reāliem faktiem, jo Latvijā 40. gadu beigās bija literatūras un mākslas darbinieku grupas, kuras vienoja interese par franču kultūru.

G. Repšes mākslinieciskā izteiksme ir netradicionāla, viņa izmanto nosacītību, reflekcijas, daudzslāņainus tēlojumus. Darbos tiek pētīta indivīda iekšējā pasaule visā tās daudzveidībā, indivīda attieksme pret pasauli, radošā inteliģence un Eiropas kultūras vēsturiskās atmiņas. G. Repše esejā Pieskārieni (pirmpublicējums Karogā, 1988) par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu, kurš ir arī G.Repšes mātesmāsas vīrs un arī veicinājis rakstnieces personības izveidi, ir veidota no impresijām, kurās manifestējies radoša gara absolūts. Mākslai nav robežu ne vēsturiskajā laikā, ne kultūras telpā, tā spēj sevī akumulēt un pārstrādāt visas pasaules kultūras enerģiju.

Latviešu klasikas zelta fondā atrodami Septiņi stāsti par mīlu (1992). Šajā stāstu krājumā G. Repše ar daudzveidīgiem mākslinieciskiem paņēmieniem, laika un telpas metamorfozēm, iztēli rosinošiem simboliem un kultūrvēstures citātiem moderni attēlo atklāsmes, ko izraisa mīlestība. Stāstos var nojaust cilvēcisko attiecību zemūdens akmeņus. G. Repšes stāstu mentalitātē jaušama tuvība ar skandināvu literatūras slēpto kaislību drāmām, it īpaši Knutu Hamsunu, kurš apbrīnojami nojauta, kā aiz dzīves bālās virskārtas klusībā trako karstas asinis. Mīlestība ir spēcīgākā no cilvēka kaislībām, tā spēj cilvēku gan pacelt visaugstākajos augstumos, gan ievest otrā galējībā - neprātā, naidā, iznīcībā.  Krājuma pirmais stāsts Vējam līdz ievada visa stāsta krājuma centrālo tēmu.
Romāni: Ēnu apokrifs (1996), Sarkans (1998), Īkstīte (2000), Alvas kliedziens (2002), Bāreņu nams (2008), Jūras velni (2009) u.c.

Komentāri (0)  |  2014-12-09 15:50  |  Skatīts: 1180x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ