Ir jau patīkami, kad pēkšņi piezvana no rajona laikraksta „Liesma” un izsaka vēlēšanos parunāt par grāmatām un mīlestību... Parasti šais daudzajos darba gados esmu rakstījusi pati gan par darbu bibliotēkā, gan savas pārdomas, gan par citiem cilvēkiem... Pēc sarunas tā īsti nesapratu, vai būs jāstāsta vairāk par sevi vai bibliotēku... Par to, ka varētu fotografēt, vispār nedomāju, tādēļ ģērbjos kā parasti, taču nācās arī papozēt.
Izrādījās – žurnāliste ir gados pajauna un neko daudz par mani nezina, izņemot „LITERĀRĀS VĒSTIS”, kas tiek ievietotas arī novada mājas lapā. Neesmu liela runātāja, taču sagatavoju lasītavas telpu, iekārtojot nelielu izstādīti ar grāmatām, kuru nosaukumā figurē vārds – mīlestība, sameklēju datorā atbilstošu meditatīvu mūziku, kas ierakstīta pie degošas uguns, kad varam iedomāties sēžam pie kamīna, tādēļ laikam saruna izvērtās sirsnīga un atklāta gan par mani, gan grāmatām, gan darbu bibliotēkā, gan mīlestību...
Gaidīju rezultātu – kura no bildēm būs izdevusies un ievietota, kā tiks aprakstīts tas, par ko runājām?... Iznākums, kas dienas gaismu ieraudzīja 17.februārī, mani apmierināja – gan bilde patīkama, gan raksts ar dažām citiem nenozīmīgām niansēm un nepilnībām bija man pieņemams, jo atspoguļoja galveno mūsu sarunas mērķi – mīlestību. Pat nobrīnījos, ka autore no mūsu īsās sarunas uztvērusi būtisko manā dzīvē.
Prieks, ka arī bibliotēkas apmeklētāji izsaka atzinību, lai gan tiem, kuri mani labāk pazīst, bija savas iebildes. Bet – ko mēs viens par otru zinām?... Un – cik mēs otru vērtējam pēc savas izpratnes?...
Esmu laimīga par šo mirkli savā darba dzīvē.
Pateicībā un mīlestībā - Maija
