Cik pārsteidzoši grūti izteikt vārdos visu to, ko es jūtu un zinu, un pilnā apmērā nodot to Tev! Kad pienāks laiks, es Tev atklāšu visu. Un Tu visu ieraudzīsi, un sapratīsi, ka Tavā dzīvē nav bijušas nejaušības, ka viss ir savstarpēji saistīts un pārstāv vienu veselumu. Bet pagaidām, visa mozaīka nav savākta, un, ne es, ne kāds cits nav spējīgs Tev izskaidrot tās nozīmi. Es tikai varu pateikt priekšā kādu fragmentu un kur to ievietot dotajā laika brīdī. Es varu, vienīgi, Tevi vadīt, sniegt sajūtu, kas ir pareizi, bet kas – nav, brīdināt par briesmām, glābt no nepareiziem soļiem un kļūdām. Tomēr izvēle vienmēr ir Tavā ziņā.
Diemžēl, es nevaru Tevi atbrīvot no sāpēm un zaudējumiem, no asarām un vilšanās, no visām šīs pasaules grūtībām un kārdinājumiem.. Taču, kā gaisa balons, es visu dzīvi vilkšu Tevi uz augšu, neļaujot apstāties un nokrist. Esmu aicināts pie Tevis, lai sargātu Tavu dvēseli, lai Tu nepazustu šajā pasaulē, lai Tu vienmēr atcerētos, kas Tu esi un no kurienes. Es – esmu tas, kurš īsteno saikni starp Tevi un Debesīm, un seko līdzi tam, lai šī saikne nekad nepārtrūktu. Es – esmu tas, kurš vienmēr atrodas Tev līdzās, no gadsimtu sākuma līdz galam. Es – esmu tas, kurš sajūt Tavas sāpes un bailes asāk par Tevi pašu.
Tu man bieži vaicā: kāpēc?... Kāpēc, tik daudz sāpju un netaisnības, kāpēc pasaule ir tik cietsirdīga? Kāpēc Dievs Tevi nedzird? Kāpēc Tavs Eņģelis nenolaižas uz Zemes, lai Tev palīdzētu?...
Ak, ja vien Tu zinātu, cik reizes, esmu Tevi glābis! Cik reizes, ar sevi Tevi piesedzis, līdz ar to, mīkstinot sitienu! Cik reizes sūtījis Tev palīgā cilvēkus un pats vedis Tevi pie rokas! Ja vien, Tu tikai zinātu!.. Ja vien, Tu tikai klausītos manu nepārtraukto lūgšanu par Tevi! Un, ja vien, Tu tikai spētu apzināties, CIK stipri Dievs Tevi mīl!!!
Tomēr, tas Tev nav zināms.. Tu pat nenojaut par to, kādas sāpes un sēras iekļūst manā sirdī tajos brīžos, kad Tu attālinies no manis, un no Gaismas! Un nesajūti sajūsmu un prieku, kas mani pārpilda, kad man izdodas Tevī atmodināt Dievu!...
Atceries, kad Tu vēl biji mazs, kad Tu vēl nebiji no Zemes, bet no Debesīm – es biju Tevī un biju nešķirams ar Tevi. Vēlāk, kad Tu pieaugi un kļuvi patstāvīgs, es katru Tavas dzīves sekundi sekoju Tev. Atceries brīžus, kuros Tev, pēkšņi, kļuva ārkārtīgi viegli un priecīgi? Kad Tevi pārņēma bezgalīgas brīvības, harmonijas un mīlestības pret visu pasauli sajūta? Es biju līdzās un pieskāros Tev ar savu spārnu.
Vai rītausmā, atceries, es pacēlu Tevi augstumos, Debesīs, un mēs kopā ar daudziem Eņģeļiem un cilvēkiem slavējām Dievu, sastopot Saules celšanos? Un, pat, šobrīd, reizēm, brīdī, kad Tu atmosties un atrodies starp miegu un realitāti, vai tad TU nesajūti mani klātbūtni? Vai tad, Tu nesajūti, ka neesi viens, vēl atrodoties rāma miera un mīlestības stāvoklī?
Ak, Tu, mīļais Dieva bērns, visu manu domu un nodomu centrs, dārgā Dieva radība un mazliet – mana! Zini, viss pasaulē mainās, un arī Tu, cilvēki nāk un aiziet, taču, tikai viens paliek nemainīgs: es un Dievs – vienmēr esam ar Tevi!
Ja vien, es tikai spētu, es neaizdomājoties mirtu par Tevi miljoniem reižu! Ja vajadzētu, Tevis dēļ es esmu gatavs pārvarēt visus šķēršļus, izturēt jebkādas sāpes, nolaisties pēc Tevis bezdibenī un pacelt Tevi debesīs!.. Es visur Tev sekošu un sargāšu Tevi! Tāda ir manas eksistences jēga.
Dieva dotais, svētītais bērns, es bezgalīgi un bezgalīgi Tevi mīlu!!! Un, tā būs vienmēr!
Raksta autors: Gelo
Tulkoja: Kwana Mikaela (c) 2015
