MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Jūsu vīrs būs labs cilvēks...


Uz ārsta pārbaudi jau gaidīju vairāk nekā stundu. Gaidīšana nomāc, it sevišķi, ja prātā nāk visādas sliktas domas... ja nu kaut ko sliktu atklāj utt. Pārbaudē neko sliktu neatklāja, bet rezultātus vajadzēja aiznest ārstējošajam ārstam.

Tā kā bija darbdienas beigas, tad domāju, ka ātri atdošu rezultātus un došos mājās. Bet, kas tev deva... Pie ārstējošā ārsta kabineta sēdēja bariņš nervozu cilvēku un viņu radinieku. Tā! Atkal jāgaida. Nekas! Man viss ir kārtībā, tāpēc nav ne par ko jāuztraucas. Pacietīgi apsēdos un gaidīju. Uzgaidāmā telpa palika arvien tukšāka un tukšāka, bet es vēl gaidīju.

Iznāca ārsts. “Pieņemšu vēl ar numuriņiem, man vairs nav laika! Darba laiks jau sen beidzies.” Man nav numuriņa un ārsta kabineta durvis jau aizcirtušās...

Kāda sieviete nedroši piecēlās un iegāja kabinetā. Pēc brīža viņa iznāca. Arī es piecēlos un iegāju kabinetā. “Dakter, man šeit rezultāti...” Ārsts nevērīgi paņēma manus rezultātus, pavirši pārlaida tiem acis un iemeta tos pretī stāvošajā krēslā. “Jā, vajadzīga novērošana, dzeriet tos vitamīnus, kurus jums izrakstīju un atnāciet pēc pus gada,” ar šiem vārdiem viņš izstūma mani no kabineta.

Kāda novērošana? Kādi vitamīni? Es neko nesapratu... Es biju nikna uz ārstu un uz visu pasauli. Kāpēc tieši ar mani tā notiek? Jutos satriekta. Bija sajūta, ka varētu “spert zemes gaisā”. Tādā noskaņojumā devos uz ģērbtuvi.

Iedevu savu numuriņu garderobistam, vēl joprojām dusmodamās uz visu pasauli. “Vai jūs esat precējusies?” manus dusmu plūdus pārtrauca jautājums. Tas bija garderobists – pavecs, smaidīgs vīrs. “Nē,” es atbildēju, valdīdama dusmas un nevarēdama saprast, kas viņam par daļu. Garderobists vēl kaut ko teica, bet savā dusmu uzplūdā nespēju to uztvert. Pret mani atsitās viņa pēdējais teikums: “Jūsu vīrs būs labs cilvēks!” Es, jau garderobista rāmās balss nomierināta, atbildēju: “Tad labi!” un izgāju no ēkas. Bet es izgāju jau citādāka... Šis vienkāršais garderobists bija salauzis manu dusmu nastu un apveltījis mani ar laimes hormonu.

Visu ceļu līdz mājām es smaidīju. Neko tādu šis vīrs nepateica, bet manī kaut kas notika. Es smaidīju, aizmirsdama par apkārtējiem un peldēdama šajā sajūtā. Es biju laimīga!

Ar stāstu dalījās - Gunita

P.S.Ja arī Tev ir stāsts ar ko esi gatavs/a dalīties, atsūti!
Komentāri (0)  |  2015-08-28 16:21  |  Skatīts: 827x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ