Kad man jautāja aizejot no darba, ko es mājās darīšot – es tikai pasmaidīju un teicu, ka gan jau atradīsies ko darīt. Un patiesi – visu šo laiku, kad dzīvoju mājās, vēl ne reizes neesmu izjutusi garlaicību. Tieši otrādi – dienas pagājušas tik ātri, ka nepaspēju tā īsti atjēgties, ka vakars jau klāt.
Jāatzīstas, ka nekādus „kalnus gan neesmu gāzusi”, bet tie paši ikdienas darbiņi, jo īpaši tagad, kad jānovāc raža un šis tas jāsagatavo arī ziemai, ir aizņēmuši lielāko dienas daļu.
Taču atrodu laiku arī sev, savai garīgajai izaugsmei un turpinu mācīties. Reizēm pārlasu grāmatas, kas mani savulaik „uzrunājušas” un palīdzējušas, citreiz atrodu ko interesantu internetā vai nu palasīt vai paklausīties kādu lekciju. Katru dienu atrodu laiku arī nelielai pastaigai un sarunai ar sevi.
Lielāko dienas daļu tomēr pavadu viena un sabiedrībā reti apgrozos, ja nu vienīgi uz veikalu un bibliotēku aizeju (aizbraucu ar velosipēdu). Sapratu, ka man bija vajadzīgs šis vienatnības laiks, lai sakārtotu sevi. Ar prātu jau daudz ko varam nolemt, taču iekšēji tomēr ir bijušas dažādas traumas, kas laika gaitā jāsadziedē, lai turpinātu Mīlestības un Harmonijas Ceļu.
Priecājos un pateicos par katru nodzīvoto dienu!
Priecājos par katru, kas atrod arī šajā lapā ko interesantu un noderīgu sev.
Jā, kādreiz pirms turpat 20 gadiem, lasot un izmantojot „LAISMAS” nodarbībās citātus no grāmatas „Kā cāļa zupa dvēselei” domāju, ka vajadzētu taču mums pašiem, latviešiem ko tādu uzrakstīt, jo mūsu pieredze tomēr atbilst mūsu mentalitātei... Tas palika tikai domu līmenī... Un tad pārsteigums! Mana meita, kura daudz lasa, bet nebijām iepriekš par šādu domu runājušas, uzsākusi „DVĒSELES STĀSTU” vākšanu, par ko ļoti priecājos un atbalstu, tādēļ šī informācija ir ievietota arī šeit un mēs abas priecājamies par ikvienu stāstiņu, kas tiek atsūtīts viņas norādītajā adresē. Kā jau rakstīju – varat sūtīt savu stāstu arī man, lai varētu ievietot to šai lapā.
Dalīsimies ar savu Gaismu un Sirds siltumu!
Ar mīlestību - Maija
