Rudens saulgrieži. Jaudīgs laiks. Vakarā daudzviet tiks iedegti ugunskuri. Arī es esmu vairākus gadus sagaidījusi Rudeni, sildoties pie ugunskura nelielā domubiedru pulciņā.
Šodien nolēmu citādi – iziešu savu attīrīšanās Ceļu vienatnē, izvēloties tādus meža celiņus un taciņas, kur parasti viena nedodos, tādejādi pārvarot savas iekšējās bailes un nedrošību. Iepriekš gan to nebiju izplānojusi, bet sanāca tā, ka savu 2 stundu ilgo apli biju gājusi pretēji pulksteņa rādītāja virzienā. Nekas jau nenotiek nejauši.
Mazu ceļa gabaliņu man bija sevi jāpierunā iet uz priekšu, nevis griezties atpakaļ... Kad jau biju tikusi līdz sev pierastākām takām, piespiedu sevi kāpt pa kāpnēm uz leju, kur parasti esmu gājusi tikai augšup. (Man vispār nepatīk uz leju kāpt, bet kaut kā jau no augšas lejā jātiek...) Simboliski gāju sevī arvien dziļāk un dziļāk, lai satiktos ar to, ko nevēlējos atzīt. Izrādījās – nemaz jau tik traki nebija! Mani sagaidīja Spēka ozols un avots.
Pārgājiena noslēgumā, kad biju uzkāpusi turpat 100 Sapņu kāpņu pakāpienus, mazliet aizelsusies, taču biju pavisam smaidīga. Līdz mājai gāju priecīgi dungodama, pie reizes pateikdamās saviem redzamiem un neredzamiem uzticamiem ceļa biedriem... Cilvēku gan nevienu nesastapu šoreiz.
Mans Rudens pārgājiens, kas līdzinājās savdabīgai meditācijai ar fotoaparātu rokās, bija izdevies!
Tā nu mans šī gada Rudens ir sācies! Jauns cikls, jauni sapņi, jaunas darbošanās, jaunas pārdomas...
PALDIES!
