MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Anna Skaidrīte Gailīte "Sintijas stāsts"


    “Draudzība un mīlestība, manuprāt, ir skaistākais, kas pastāv uz pasaules. Tās liek justies dzīvam, raudzīties uz pasauli caur saulainu un priecīgu prizmu, iedvesmoties un noticēt, ka brīnumi pastāv, tie notiek ikkatru mirkli, ja vien pats ļaujies un saskati.”
(No Sintijas dienasgrāmatas)

Tās ir rindas no deviņpadsmitgadīgas latviešu meitenes Sintijas dienasgrāmatas, kuru savā darbā ar ģimenes atļauju izmantojusi rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte. Vairāku viņas grāmatu pamatā ir reālu cilvēku reāla dzīve – tas arī ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ lasītāji šos darbus iemīļojuši. Tie izceļas ar sirsnību, iejūtību, dziļu iejušanos, pat līdzdalību attēloto cilvēku likteņos.

Sintijas skaistos nākotnes sapņus pārtrauc ļauna slimība. Rakstniece savā darbā, pateicoties ierakstiem meitenes dienasgrāmatā, gan izseko slimības gaitai, gan arī smalkjūtīgi un taktiski atspoguļo Sintijas ģimeni, viņas pirmo mīlestību, sapni par mācībām Stradiņa Universitātē. Īpaši izcelta meitenes labestība, gaišums un ticība pozitīvam iznākumam pat ļoti grūtos dzīves brīžos. Šī ticība iedvesmojusi rakstnieci un, cerams, dos spēku arī lasītājiem.

“Es skatos uz pasauli un visu, kas ar mani notiek, ar mīlestību. Es ticu, ka pienāks diena, kad visas rūpes paliks aiz muguras un sāksies mana jaunā dzīve.”
(No Sintijas dienasgrāmatas)

-------------

 Stāsts ir smeldzīgs – nedz iedzīvotāju neizmērojamā palīdzība, saziedojot naudu ārstēšanai Vācijas klīnikā Minsterē un atbalstot morāli, nedz ārstu rūpīgais darbs, nedz ģimenes, draugu un mīļotā cilvēka Kristapa mīlestība neizglāba meiteni no briesmoņa ķetnām, kā viņa dēvēja slimību. Tomēr arī grūtākajos brīžos jauniete saglabāja sirdī gaišumu, mīlestību un neizmērojamu pateicību. Šāds gaišums caurvij arī grāmatu. Rakstniece padarījusi gaišu arī pašu melnāko brīdi.

-----------------

Ko man piebilst?... Lasīju šo grāmatu ar asarām acīs... Lasot iedomājos par to, kā jutās mana paziņa, kas dzīvo tepat blakus, kad viņas meita bija mazliet jaunāka par Sintiju, kad zaudēja šo cīņu ar slimību... Mēs tikāmies manā pēdējā darba dienā bibliotēkā, kad tikai pavisam nesen tas bija noticis... Mums ir bijušas līdzīgas intereses literatūras izvēlē, tāpēc parasti mazliet arī parunājāmies... Es zināju, ka viņas meita bieži slimoja, taču nezināju iemeslu tam, jo parasti uzklausu tikai to, ko man pastāsta, nelienot otra dzīvē... Pat neiedomājos, ka varētu būt tik nopietni tik jaunam bērnam...
Cik maz mēs viens par otru zinām...
Komentāri (0)  |  2016-11-10 17:51  |  Skatīts: 975x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ