Pēc vairāk nekā 20 gadiem pie lasītājiem atkal dodas Veras Volkēvičas romāns “Pļauka” četrās apjomīgās grāmatās, kas savulaik piedzīvojis pirmpublikāciju turpinājumos laikrakstā, vēlāk izdots grāmatās, ticis kāri lasīts un mīlēts.
“Pļaukas” stāsts iesākas ar suni. Ja nebūtu Gitas kārtējās pastaigas ar dižciltīgo dogu Ajaku, nebūtu liktenīgās saskriešanās ar Valteru, kopīgi izdzīvotā jūtu pavasara, šķiršanās, atkalsatikšanās. Lasītāja acu priekšā uzzied skaistā 20. gadsimta 30. gadu Rīga, tās cēlie nami, pagalmi, ieliņas, parki…
Ēriks Hānbergs: “Vai kāds varēja iedomāties, ka sētnieces dzīvoklī uz balkona noslēpts romāns, kurš paceļas pāri visiem laikiem un nav nostājies ne vācu, ne krievu pusē un kas joprojām spēj pārsteidzoši uzrunāt lasītājus? Dažādu darbu strādnieces mūžs palicis latviešu tautas vēsturē un latviešu literatūrā.”
Ēriks Hānbergs PĻAUKA grāmatā “Mirklīši”
Romānus publicēt turpinājumos − tā ir Latvijas avīžu sena tradīcija. Kopš Neatkarīgās Cīņas iznākšanas sākuma esam meklējuši piemērotu lasāmvielu. Pirmais lieldarbs − Anšlava Eglīša Omartijas kundze. Atļauju autoram telefonsarunā izlūdza Andris Jakubāns. Latviešu literatūras klasiķa atgriešanās presē bija būtisks notikums.
Nevienam nezināmu autoru ieteica Imants Ziedonis. Kultūras fonda likteņstāstu krātuvei bija iesūtīts apjomīgs manuskripts mašīnrakstā. Veras Volkevičas romānu izlasījām ar lielu interesi un tūdaļ devāmies uz Valmieru, lai stātos līgumattiecībās ar rakstītāju. Manuskripta pavadvēstulē bija precīza adrese. Piezvanījām pie durvīm un uzzinājām bēdu vēsti − Vera Volkeviča jau dus kapsētā. Mēs ar Andri Jakubānu sākām meklēt paziņas un radiniekus. Uzzinājām tikai dažas drumslas, kuras vēstīja par aizgājējas dzīvi. Vera Volkeviča, kura bija izjutusi represijas, dzīvojusi pilnīgi slepeni kā rakstītāja. Un dzīvojusi ļoti atklāti, strādādama par sētnieci.
Bezgala žēl, ka lieldarba autore nepiedzīvoja sava darba publikāciju. Pļauku drukājām ne tikai turpinājumos, bet arī izdevām grāmatā − četros sējumos. Romānu lasīja ar milzīgu ieinteresētību, grāmatas izpirka ātri vien.
Autorei pienācās honorārs. Tiešo mantinieku nebija. Tālab nolēmām, ka pie kapu kopiņas jābūt piemiņas zīmei. Sazinājāmies ar akmeņkali Vilni Bergu. Veras Volkevičas radinieki atbalstīja ieceri − sameklēt piemērotu laukakmeni. Vilnis Bergs tādu atrada Kaltenē. Saldus rajona Zirņos, akmeņkaļa darbnīcā atvedums pārtapa simbolā. Rozā svītra pāršķeļ pelēkumu, atgādinādama par autores saplosīto dzīvi.
Piemiņas zīmi uz Valmieru ar Saldus melioratoru Pampāļu iecirkņa priekšnieka Rūdolfa Neilanda gādību aizveda Mārtiņš Aploks. Kapsētā smagumu iedabūja akciju sabiedrības „Vidzemes celtnieks” Valmieras pārvaldes vīri − Konstantins Kapočena, Vasilijs Ļifanovs, Aleksandrs Morozovs, kurus organizēja inženieris Juris Gailis. Cēsu 5. autotransporta uzņēmuma celtņa vadītājs Tālis Salna ar garo strēli precīzi visu izdarīja tā, lai neciestu ne kopiņas, ne zālīte, ne puķes citu dzimtu atdusas vietās. Aktīvi piepalīdzēja akmeņkaļa dēls Ronalds.
Visus palīgus nosaucu tālab, lai raksturotu atsaucību. Romāns kļuva tik populārs, ka autores piemiņas iemūžināšanā katrs uzaicinātais, ne mirkli nešaubīdamies, bija gatavs līdzdarboties.
Lieldarbs izpelnījās nedalītu atsaucību tālab, ka autore brīvvalsts, krievu un vācu laikus ainoja objektīvi, nenostādamās nevienas varas pozīcijās. Profesionālie rakstnieki lielumlielākā vairākumā gadu gadiem notikumus izgaismoja, simpatizēdami tendenciozi, allaž domādami par to, kas uzrakstīto publicēs. Vera Volkeviča tūkstošiem lappušu biezajā manuskriptā jutās brīva un nepakļāvīga.
Ne turpinājumu drukāšanas laikā, ne pēc četrsējumu iznākšanas neviens profesionālais literatūras kritiķis lieldarbu neizvērtēja, lai gan Pļauka piedzīvoja publikāciju milzīgā metienā, to alkatīgi lasīja. Tātad Vera Volkeviča pārsteidza ne tikai lasītājus, bet arī kritiķus.
------------------------
Es šo grāmatu izlasīju pirms 20 gadiem un izlasīju tagad atkārtoto izdevumu nu jau ar citu savas dzīves pieredzi. Abas reizes ar lielu interesi.
