MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Sandra Vensko "Adele"


    Dzejniece, dramaturģe un prozaiķe SANDRA VENSKO rakstniecībā darbojas jau trīs gadu desmitus. Sāka ar dramaturģiju, turpināja ar dzeju un stāstiem, līdz 2014. gadā devās pie lasītājiem ar pirmo romānu “Maigā okupācija”. Par savu daiļradi viņa saka: “Kad rakstu bērniem, tad esmu tā mazā meitene, kura nekad nekļūst liela. Tad man ir bērna acis. Kad pamazām tapinu lugu, tad visi ir klāt, esošie, neesošie personāži. Ar romānu tāpat. Ar dzeju ir savādāk — dzeja ir tāds kalns, ko nevar pastumt no sevis prom. Dzeja ar savu spēku izlauž ceļu, vienalga, kur es atrastos.”

  “Kā nokļūt miera ostā? Nu kaut vai aizirties pēdējiem spēkiem uz salas, kur neviens neprasa, kas ar tevi, Adele, notika? Pēc stundas man jābūt pie psihoterapeita. 
  No vienas puses, labi. Lai tas prāta mocītājs pūlas un meklē atbildes manā vietā. No otras – par ko naudu maksāju? Par sāpēm, ko sarunas rada? (..)
  – Tu jūties kā cietēja? 
  – Pirms astoņiem gadiem, kad pirmoreiz ienācu šajā telpā, es jutos kā cietēja. Un arī tagad jūtos kā cietēja. Esmu runājusi tikai un vienīgi par jūtām. Par vainas apziņu atbildu es pati sev. Savu terapiju vēlos beigt… Paldies. (..)
  Vai esmu izdarījusi pareizu izvēli un kāda būs mana dzīve turpmāk? Mani mēģinājumi sevi mierināt ar domu, ka Fridrihs ir saprātīgs, pretimnākošs, arī gatavs uzupurēties manis dēļ, pārbauda manu attiecību stiprumu. Nē, nu var noticēt visam, arī stāstam par mīlestību…”

Sandra Vensko "Adele"

----------------

Liepājas meitenes

Formāli Adele pieturas pie jau aprobētas shēmas – pirmajā personā vēstīts sievietes dzīvesstāsts no aptuveni 60. gadiem līdz mūsdienām, ko Adele pauž daļēji pati sev, daļēji (īstam vai iedomātam) psihoterapeitam. Ja jau psihoterapeits, tātad arī trauma, un tādu Adeles dzīvē patiesi nav trūcis. Bērnība kopā ar alkoholiķi māti un vardarbīgu patēvu komunālajā dzīvoklī, kur aiz sienas nemitīgi rosās kaimiņš čekists, turpat bērnībā pārciesta seksuāla varmācība, vēlāk – neizdevusies laulība, atsvešināšanās no vienīgās meitas, pārtraukta grūtniecība, nebeidzami sapratnes meklējumi – pilns sievišķo traumu komplekts, kura problemātiku latviešu literatūrā pēdējos gados risinājusi ne viena vien rakstniece. Vai atkārtošanās?

Par laimi, nē. Lai atceramies sākumā minēto dzejas un prozas autora daiļrades divdabīgumu: atšķirīgais šajā romānā slēpjas nevis sižeta, bet teksta līmenī. Dzeja savā pamatformā (izņemot specifiskus žanriskos paveidus) nav vēstoša, bet gan emocionāli asociatīva, un tieši šādā līmenī ar lasītāju runā Sandras Vensko romāns. Adeles tekstu strukturāli veido gan apraksti, gan dialogi, taču praktiski viscaur tie ir nevis gludi, labi vizualizējami un grodās struktūrās sakārtoti, bet gan plīvojoši, gaistoši un nekonkrēti, tajos ir kaut kas no jūras viļņu ritma un kaiju klaigām. Gan autore, gan Adele ir Liepājas meitenes.

 Apziņas sašķeltība

Šī iemesla dēļ liela daļa Adeles teksta vairāk atgādina kodētu, nevis ikdienišķu saziņu: tas ir paradoksāli, jo aprautie, nepabeigtie teikumi, itin kā nevilšus izmētātie vārdi, teksta iekšējais, lauzītais, tomēr labi uztveramais ritms patiesībā daudz precīzāk imitē reālu ikdienas komunikāciju nekā literatūrā biežāk sastopamie labi noslīpētie pilnteikumu dialogi. No otras puses, lasīšanas procesā, kad nav redzama runātāja mīmika un žesti, nav dzirdamas pauzes un intonācija, šādi atveidota runa ir daudz grūtāk uztverama un vairāk atgādina dzejas asociatīvo plūdumu vai apziņas plūsmas metodi. Tomēr ar laiku lasītājs pierod, ka Adeles teksts nemitīgi pieprasa, metaforiski izsakoties, sasprindzinātu iekšējo redzi.

Te gan ir jāpiemin, ka atsevišķās teksta vietās šo plūdumu pārcērt pareizi veidotas, pat nedaudz samākslotas frāzes, kas šķiet romānā ielēkušas gluži no citas, vairāk dokumentālas "operas". Tās lasītāju – diemžēl parasti galīgi nevietā – izpurina no noskaņas, teju vardarbīgi piespiežot atcerēties, ka lasām prozas sacerējumu, nevis gremdējamies skaudri personiskas lirikas miglā. Bet tā gribējās šai miglā vēl papeldēties... Tomēr iespējams, ka šis stila neviendabīgums atspoguļo pašas Adeles apziņas sašķeltību, kurā dažādās proporcijās mijas lasītais un piedzīvotais, atmiņas un murgi, depresijas epizodes un nākotnes vīzijas.

Kad tikts pāri šai tekstuālajai specifikai, romāns lasītāja priekšā atveras un Adeles emocionāli sakāpinātais, vietumis pat uz eksaltācijas robežas balansējošais dvēseles stāsts iegūst formu un satvaru. Negribas piekrist uz romāna vāka rodamajam apgalvojumam, ka varones dzinulis ir "vēlme iznīdēt vīriešu dzimumu kā sugu". Adele plosās savā iekšējā cietumā, ko uzbūvējuši tuvākie cilvēki – sākot ar māti un meitu, beidzot ar patēvu un vīru. No sāpēm un aizvainojuma, no fiziskām brūcēm un pāridarījumiem, no nesaprašanās samezglojumiem un nepiepildītām ilgām, no izmisuma un vilšanās ir sacelti žogi un sētas, restes un aizsprosti, bet pamatīgu priekškaramo atslēgu visai šai konstrukcijai piekarina Adele pati.

Vēl kāds būtisks aspekts: teksts visai precīzi (šajā ziņā būdams viens no retajiem šāda veida darbiem latviešu literatūrā) no iekšpuses atspoguļo tāda cilvēka uztveri un domāšanu, kurš cieš no veģetatīvās distonijas un/vai depresijas. Viena no tās raksturīgākajām pazīmēm romānā ir tieši Adeles hipersensitivitāte, mokošā tieksme uz neauglīgu pašanalīzi un destruktīva mētāšanās pašrocīgi uzbūvētajā pagātnes traumu krātiņā.

 

Upuris ir neizbēgams

Romāna noslēdzošā daļa, kurā Adele simboliski ir beigusi terapiju un no pagātnes sāpju nemitīgas pārkošļāšanas pievēršas aktīvai rīcībai, strauji paaugstina teksta kopējo kardiogrammu cerības virzienā. Būs lasītāji, kas uzskatīs Adeli par tipisku "sievieti pielikumu", kuras emocionālais fons ik brīdi ir atkarīgs no kāda cita: vīra, drauga, pielūdzēja. Taču faktiski Adeles pārmaiņas, izlaušanos nosaka ne jau jauna vīrieša parādīšanās viņas dzīvē, bet gan pašas rīcība, kas šīs pārmaiņas padara iespējamas. Atbildēt uz vēstuli. Iekāpt lidmašīnā. Uzdrīkstēties.

Sadzīviskās detaļas, kas piesātina šo teksta daļu, kurā liriskā nekonkrētība atplūst otrajā plānā, ļauj lasītāja apziņā izveidoties jaunai ainai, kurā ir mazāk viļņu šalku un kaiju kliedzienu, mazāk poētiskas pašdestrukcijas, bet vairāk samiernieciska siltuma: jā, arī klišejiskās «sievietes» un «mājas» laimes. Ceļš tātad ir nostaigāts: tiklab simbolisks, kā ārīgi redzams svētceļojums pie sevis, kura esamību apstiprina tekstā daudzviet sastopamā reliģisko tēlu esamība. Adeles sekošana pa pilsētas ielām nestai eņģeļa skulptūrai, bieži apcerētā ūdens klātbūtne kā kristības/ šķīstīšanas sakraments – gan mazās meitenes saspringtā mazgāšanās pēc seksuālas vardarbības akta, gan jau pieaugušās Adeles paradums jebkuros laikapstākļos peldēties jūrā –, sievietes otrā vīra profesija – maiznieks, proti, dzīvības devējs – un, visbeidzot, upura jēdziena pakāpeniskā apjausma, kas vainagojas romāna noslēgumā trīs reizes atkārtotajā frāzē: "Upuris ir neizbēgams."

Lai kaut ko iegūtu, kaut kas bijis jāatdod, vēl vairāk – jāizgriež no sevis. Un pēc tam varbūt, tikai varbūt tukšumā ieplūst jēga.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_adele_-recenzija.-no-kaijam-juras-un-maizes-14214588

----------------

Ko te piebilst? ... Katram lasot būs citas izjūtas... Grāmata, kas palīdz labāk izprast sevi... Paldies autorei!

 

 

Komentāri (0)  |  2019-04-25 23:52  |  Skatīts: 152x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ