„1986. gadā devās svētceļojuma uz sv. Jēkaba kapu. Šis viduslaiku svētceļnieku ceļš sākas Pirenejos, Šķērso Ziemeļspāniju un noslēdzas pie Santjago del Kompostjelas katedrāles. Radošs stāsts par svētcelojuma laika pieredzēto un vienlaikus fascinējoša parabola par sava ceļa meklējumu nepieciešamību, kas noved pie atziņas, ka neparastais rodams katra cilvēka ikdienas dzīvē."
"Burvja piezīmes" Paulu Koelju daiļradē ir ļoti nozīmīgs darbs ne tikai tāpēc, ka ir viņa pirmais romans, bet ari tāpēc, ka tas pilnībā iemieso Paulu Koelju filosofijas humānismu un viņa meklējumu dziļumu.
Burvja piezīmes, Paulu Koelju Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
https://host-a.net/gramataselektroniski/burvjapiezimes.zip
Citāti no grāmatas:
♥ Es mazliet šaubos, vai mana pieeja garīguma meklējumiem nav pārāk vienkāršota- taisnību sakot, ir ļoti grūti meklēt Dievu, kas nekad neparādās, lūgties noteiktās stundās, doties savādos ceļojumos, ievērot disciplīnu un pieņemt kārtību, kas man šķiet nejēdzīga.
♥ Izraudzīts ir katrs, kas tā vietā, lai jautātu - ko es te daru?- apņemas darīt kaut ko, kas uzmundrina dvēseli. Jo tikai ar aizrautību darīts darbs ved pie paradīzes vārtiem, atklāj mīlestību, kas ļauj mainīties un kļūt par izredzēto Dieva priekšā. Tieši degsme un centība saista mūs ar svēto garu, nevis simtiem vai tūkstošiem izlasītu klasiķu darbu lappušu. Tieši lielā ticība dzīves brīnumam ir tā, kas brīnumiem ļauj notikt, nevis "slepeni rituāli" vai "iesvaidīšanas likumi". Un tikai cilvēka lēmums īstenot savu likteni viņu arī dara par cilvēku- nevis teorijas par eksistences noslēpumaino dabu, kurai cilvēks ir pakļauts.
♥ Paskatījos zvaigznēs, debesis šķērsoja Piena Ceļš, it kā atspoguļodams tā ceļa bezgalību, ko bijām iecerējuši veikt. Citkārt šīs neaptveramās tāles manī būtu izsaukušas neapturamu nemieru, nepanesamas bailes, ka nespēšu izpildīt uzdevumu, ka šādam mērķim esmu par sīku. Bet šodien es biju bijis sēkla un biju piedzimis no jauna. Es biju atklājis, ka dzīve "tur, augšā" ir daudz skaistāka par mieru zemes klēpī, kur biju gulējis. Un ka es vienmēr varēšu atdzimt, kad vien vēlēšos, līdz manas rokas izaugs tik lielas un garas, ka varēšu apskaut zemi, no kuras esmu nācis.
♥ Redzi, ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko dievu dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu.
Tā kā viss ap tevi liekas jauns un nebijis, tu redzi tikai skaisto un esi laimīgs.
♥ Tas bija tramīgs miers, kas valdīja visapkārt, tādas pasaules miers, kas tiek radīta un attīstās un kas zina, ka attīstību nodrošina vienīgi kustība uz priekšu, tikai uz priekšu. Lielas zemestrīces un nāvējošas vētras liek domāt, ka daba ir nežēlīga, tomēr es sāku saprast, ka tā ir ceļa nepieciešamība. Arī daba atrodas ceļā, meklējot apskaidrību.
♥ Laiks nekad neiet vienā ritmā. Tie esam mēs, kas nosakām laika ritmu.
♥ Darot savādāk ikdienā pierastas lietas, tevī dzimst jauns cilvēks.
♥ Lai kur es ietu, pasaule vienmēr bija ap mani, un es sapratu, cik retu reizi esmu pievērsis tai uzmanību.
♥ Nevienā laikmetā Dievs ne mirkli nav pametis cilvēka sirdi un vienmēr ir dzīvojis tajā kā mīlestība.
♥ Tu vari darīt, ko gribi, tikai ne iejaukties mīlestības gaitā. Bet, ja tas ir noticis, ja esi sagrāvis mīlestību, tev ir jārūpējas par tās atjaunošanu.
♥ Laba ir tā cīņa, ko izcīnām tāpēc, ka to prasa mūsu sirdis.
♥ Laba ir tā cīņa, ko mēs izcīnām savu sapņu vārdā. Jaunībā šādu sapņu ir daudz, tie uzbango dvēselē ar milzu spēku, mēs esam drosmīgu un varonīgi, taču neesam vēl apguvuši cīņas prasmi. Soli pa solim, pieliekot lielus pūliņus, mēs iemācāmies cīnīties, bet tad jau ir izplēnējusi drosme un varonība, un mēs baidāmies mesties cīniņā. Tāpēc mēs pavēršamies pret sevi un izcīnām cīņu sevī. Mēs paši kļūstam par savu lielāko ienaidnieku. Mēs iestāstām sev, ka mūsu sapņi bijuši bērnišķīgi un pārāk grūti īstenojami vai ka tos radījusi nepietiekama dzīves pazīšana. Mēs nogalinām sapņus, jo baidāmies iesaistīties Labā cīņā.
♥ Pirmā pazīme, ka esam sākuši nogalēt sapņus, ir laika trūkums. Ļoti aizņemtiem cilvēkiem, kurus esmu saticis, vienmēr pietiek laika it visam. Bet tie, kas neko nedara, mūžīgi staigā noguruši un kūtri veic pat to mazumiņu darba, kas tiem uzticēts. Tieši viņi pastāvīgi sūdzas, ka diena ir pārāk īsa. Patiesībā viņi baidās izcīnīt Labu cīņu.
Otrā pazīme, kas liecina par mūsu sapņu nāvi, rodama mūsu uzskatos. Atsacījušies no dzīves kā liela piedzīvojuma, mēs sākam dēvēt sevi par gudriem, taisnīgiem un godīgiem tikai tāpēc, ka esam samierinājušies ar mazumiņu. Paslējuši galvu pār ikdienības mūra sienu, mēs dzirdam lūstošu šķēpu troksni, saožam dūmu un sviedru smaku un dzīves cīnītāju acīs redzam vien uguns liesmu un lielu zaudējumu atspulgu. Taču nespējam ieraudzīt to lielo prieku, kas mājo ikviena sirdī, kurš izlēmis doties kaujā. Šiem cilvēkiem nav no svara ne uzvara, ne sakāve; šiem cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka viņi izcīna Labu cīņu.
Visbeidzot, trešā zaudēto sapņu pazīme ir miers. Dzīve ir kļuvusi kā svētdienas pēcpusdiena, mēs negaidām no tās neko lielu un arī neko lieku nedodam pretī. Mēs sākam uzskatīt sevi par pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem, būdami pārliecināti, ka beidzot esam nolikuši malā bērnišķīgos sapņus un jaunības fantāzijas, un tiecamies vien pēc tā sauktajiem panākumiem darbā un personiskajā dzīvē. Mēs brīnāmies, ka dažs labs mūsu vecuma cilvēks pēkšņi apgalvo, ka vēlas no dzīves vēl kaut ko citu. Bet dziļi sirdī mēs saprotam, kas ir noticis. Mēs saprotam, ka esam atsacījušies no cīņas par saviem sapņiem. No Labas cīņas.
♥ Atsakoties no sapņiem un iegūstot mieru iestājas īss apmierinājuma periods. Taču mirušie sapņi sāk pūt un saindē apkārtni, kurā dzīvojam. Mēs kļūstam cietsirdīgi pret saviem tuvākajiem, līdz beidzot kļūstam cietsirdīgi paši pret sevi. Mūs piemeklē dažādas slimības, nervu lēkmes. Un tas, no kā vēlējāmies izvairīties, atsakoties no cīņas,- vilšanās un sakāve kļūst par mūsu gļēvulības vienīgo augli. Līdz kādā dienā mirušie un sapuvušie sapņi saindē arī gaisu, ko elpojam, un mēs smokam un vēlamies nāvi. Nāvi, kas mūs atbrīvotu no mūsu pašpārliecinātības un ikdienas rūpēm, nāvi, kas mūs atsvabinātu no šī briesmīgā svētdienas pēcpusdienas miera.
♥ Mēs vienmēr zinām labāko ceļu, pa kuru būtu jāiet, bet izvēlamies to, pie kā esam pieraduši.
♥ Sapņus var glābt vienīgi ar labvēlīgu attieksmi pašiem pret sevi. Pret jebkuru mēģinājumu sodīt sevi - kaut arī tas būtu ļoti maigs sods - jāizturas ar vislielāko bardzību. Lai saprastu, ka esam kļuvuši cietsirdīgi pret sevi, jebkuras garīgas mocības- vainas apziņa, sirdsapziņas pārmetumi, šaubas, gļēvums- jāpārvērš fiziskās mocībās. Tikai tā varam uzzināt, kādu ļaunumu sev nodarām.
♥ Mīlestība ir vissliktākais no veidiem, ko cilvēks izdomājis, lai sevi sāpinātu. Mēs ciešam, tāpēc ka mūs nemīl, tāpēc ka esam pamesti vai tieši otrādi - tāpēc ka mūs negrib pamest. Ja esam vieni, jūtamies vientuļi: ja esam precējušies, pārvēršam laulību verdzībā. Tas ir briesmīgi!
♥ Kāds dzejnieks ir teicis, ka cilvēks nav vientuļa sala. Lai izcīnītu Labu cīņu, mums nepieciešama palīdzība. Mums ir vajadzīgi draugi, bet, kad viņu nav tuvumā, vientulībai jākļūst par mūsu galveno ieroci. Un tad viss, kas ir mums apkārt, spēj palīdzēt spert vajadzīgos soļus pretī mērķim. Jebkas var kļūt par gribas apliecinājumu izcīnīt Labu cīņu. Ja mēs to nesaprotam un neatzīstam, ka mums ir nepieciešams viss un ikviens, mēs kļūstam par augstprātīgiem karotājiem. Beigās pašu augstprātība mūs pazudinās, jo pārāk pašpārliecināts karotājs var nepamanīt kaujas laukā izliktās lamatas.
♥ Viedokļu apmaiņa kalpo tikai vienam mērķim, tā palīdz cilvēkiem pārliecināt pašiem sevi, ka viņiem ir taisnība.
♥ Mēs vienmēr cenšamies pārliecināt cilvēkus, ka mūsu izpratne par pasaules iekārtu ir tā pareizākā. Mēs uzskatām, ka, jo vairāk cilvēku ticēs tam, kam ticam mēs, jo pārliecinātāki mēs varēsim būt par savu uzskatu patiesumu. Taču tas tā nav.
♥ Nav nevienas reliģijas, kas spētu apvienot visas zvaigznes, jo, ja tā notiktu, Visums pārvērstos par gigantisku tukšumu un zaudētu eksistences jēgu. Katrai zvaigznei un katram cilvēkam ir sava telpa un savas raksturīgās īpašības. Ir zaļas, dzeltenas, zilas un baltas zvaigznes, ir krītošas zvaigznes, meteorīti, miglāji un gredzeni ap planētām. Tas, kas no šejienes izskatās kā milzum daudz vienādu ķermeņu, patiesībā ir miljoniem atšķirīgu lietu, izkaisītas Visumā, kas sniedzas tālu aiz cilvēka saprāta robežām.
♥ Tiem, kurus pārņēmusi Visaptverošā mīlestība, viss cits - absolūti viss - pilnībā zaudē nozīmi. Šie cilvēki dzīvo tikai šīs mīlestības dēļ.
♥ Nekas nepazūd, viss pārvēršas.
♥ Cilvēki ir vienīgās radības uz zemes, kas apzinās, ka mirs. Tādēļ un vienīgi tādēļ es dziļi cienu cilvēku dzimumu un ticu, ka cilvēku nākotne būs daudz gaišāka par tagadni. Pat apzinoties, ka viņu dienas ir skaitītas un ka viss izbeigsies, kad to vismazāk gaida, cilvēki par spīti visam izcīna kauju, kas ir mūžīgas būtnes cienīga. Un to, ko cilvēki uzskata par patmīlību, piemēram - atstāt pēc sevis dižus darbus, izaudzināt bērnus un rīkoties tā, lai paglābtu savu vārdu no aizmirstības, es uzskatu par cilvēka cieņas augstāko izpausmi.
Cilvēks ir trausla būtne, tāpēc mūžīgi cenšas noslēpt no sevis nāves neizbēgamo pastāvēšanu. Viņi nesaskata, ka tieši nāve viņus pamudina uz vislabāko rīcību. Cilvēki baidās spert soli tumsā, nezināmajā, un vienīgais veids, kā pakļaut bailes, ir noraidīt faktu, ka viņu dienas ir skaitītas. Viņi neapjauš, ka nāves apziņa dāvātu daudz lielāku uzdrīkstēšanos un biežākas uzvaras ikdienas kaujās, jo viņiem vairs nebūtu nekā, ko zaudēt,- jo nāve ir neizbēgama
♥ Nāve ir mūsu pastāvīgais ceļabiedrs, tieši tā piešķir mūsu dzīvei patieso jēgu. Taču, lai redzētu tās patieso seju, vispirms ir jāuzzina viss par cilvēku bailēm un šausmām, ko izraisa šī vārda pieminēšana vien.
♥ Nav svarīgi, cik ilgi esam dzīvojuši: kad iestājas nakts, pamostas visas slēptās bailes, kas mūsos mājojušas kopš bērnības.
♥ Kādēļ baidīties izdzirdēt "nē" vai kaut ko neizdarīt, ja pats svarīgākais ir pilnasinīgi baudīt dzīvi!
♥ Ūdenskritums tev iemācīs, kā kļūt par skolotāju. Es kāpšu augšā, taču mūs šķirs ūdens plīvurs, un tu neredzēsi, kur es lieku rokas un kājas. Tāpat arī māceklis nekad nevar pilnībā atdarināt sava pavadoņa soļus. Jo katram ir savs skatījums uz pasauli, savs veids, kā pārvarēt grūtības, kā uzvarēt. Mācīt nozīmē parādīt, ka tas ir iespējams. Mācīties nozīmē- padarīt to iespējamu sev.
♥ Ja man patīk tas, ko es daru,- ļoti labi. Bet, ja nepatīk,- nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Ļaujot dzīvē ienākt pārmaiņām, es kļūstu par auglīgu zemi, kur radošai iztēlei atvēlēts izsēt savu sēklu.
♥ Grūtākais brīdis cilvēka dzīvē ir redzēt, ka notiek Laba cīņa, bet nespēt mainīties un piedalīties tajā. Ja šāds brīdis pienāk, zināšanas vēršas pret pašu zinātāju.
♥ Vienīgais veids, kā pieņemt pareizo lēmumu, ir uzzināt, kurš lēmums ir nepareizs. Bez bailēm, nekrītot panikā, tev jāpārbauda cits ceļš un tad jāpieņem lēmums.
♥ Mūsu ienaidnieks vienmēr atrod mūsu vājāko vietu. Tās var būt bailes no fiziskām sāpēm, bet tas var būt arī pāragrs prieks par uzvaru vai vēlēšanās atmest visam ar roku, domājot, ka tālāk cīnīties nav vērts.
♥ Mūsu ienaidnieks iesaistās cīņā tikai tāpēc, ka zina, ka spēj mūs ievainot - un ievainot tieši tur, kur mūsu lepnums liek domāt, ka esam neievainojami. Kamēr cenšamies pasargāt savu vājāko vietu cīņas laikā, ienaidnieks izdara triecienu pa neaizsargāto pusi, pa to pusi, kurai uzticamies visvairāk. Un galu galā mēs ciešam sakāvi, jo ir noticis tas, kas nedrīkstēja notikt, - proti, mēs pieļāvām, ka ienaidnieks nosaka, no kuras puses uzbrukt.
♥ Un tev jāsaprot vēl viena lieta - ļoti reti ienaidnieks pārstāv ļaunumu. Viņš ir visur un vienmēr un nekad neļauj zobenam sarūsēt makstī.
♥ Lai uzveiktu ienaidnieku, mums jāliek lietā spēks un zināšanas, kas iesaistītas tajā, ko darām pašlaik.
♥ Dzīve vienmēr dod un iemāca vairāk nekā Santjago ceļš, taču mēs nez kādēļ negribam ticēt dzīves skolai.
♥ Kaut nu mēs būtu tik apgaismoti, lai spētu sadzirdēt klusumu! Bet mēs esam tikai cilvēki un neprotam sadzirdēt pat mūsu pašu radītos trokšņus. [..] Skaņās ir ierakstīts itin viss- cilvēka pagātne, tagadne un nākotne. Cilvēks, kurš neprot sadzirdēt, nespēj saklausīt padomus, ko ik brīdi tam piedāvā dzīve. Vienīgi tas, kurš saklausa esības troksni, spēj pieņemt pareizo lēmumu.
♥ Cilvēki, kuri sevi uzskata par gudriem, ir neizlēmīgi, kad jādod pavēles, un dumpīgi, kad tās jāpilda. Dot pavēles tiem ir kauns, bet izpildīt - negods. Nekad nerīkojies kā viņi!
♥ Iemācīties var tikai mācot. [..] Ja atradīsi savu zobenu, arī tev nāksies kādam iemācīt Santjago ceļa gudrības. Un tikai tad, kad tas notiks un tu uzņemsies skolotāja lomu, tu atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod tava sirds. Īstenībā mēs visi visu jau zinām, vēl pirms to kāds mums pateicis. Dzīve mūs māca katru mīļu brīdi, un noslēpums patvēries mākā pieņemt, ka arī ikdienā varam būt tikpat gudri kā Zālamans un tikpat vareni kā Aleksandrs Lielais. Bet to mēs aptveram tikai tad, kad esam kļuvuši par skolotājiem un piedalījušies tik neparastos ceļojumos kā šis.
♥ Galvenais ir rezultāts. Pūliņi ir nepieciešami un veselīgi, bet tie ir velti, ja nav rezultāta.
♥ Mums tiešām piemīt tieksme izgudrot lietas, kuru nemaz nav, un neredzēt lielas patiesības turpat acu priekšā.
♥ Cilvēki vienmēr nokļūst īstajā laikā tur, kur tos tik tiešām gaida.
