MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Par valodu un saziņu


Smalkās komunikācijas pamatā ir tēls (ko radām mēs paši), indivīdu apmaiņa ar tēliem. Ar tēliem, kas ielikti valodā (katrā burtā, rūnā), žestos, ķermeņa kustībās, zīmējumos, fotogrāfijās, filmās, tekstos un simbolos. Tāpēc mēs spējam sazināties ar būtnēm, kas ir spējīgas radīt - radīt tēlus. Dabā visas dzīvās būtnes sazinās ar tēlu palīdzību.
Apmaiņa ar tēliem ir telepātiskās saziņas pamatā. Tā bija pirmā valoda, kura bija garīgu būtņu (cilvēku un dievu) saziņas pamatā. Sākotnēji cilvēkiem piemita daudzas smalkās maņas un spējas, kas šodien ir zaudētas. Zaudētas tāpēc, ka tās neesam raduši attīstīt mūsu nepilnīgās izglītības sistēmas iespaidā, kura pasniedz tikai dziļi materiālās zināšanas, bez mūsu iedzimto spēju attīstīšanas. Bērni tikko ienākot šajā pasaulē nes sev līdzi zināšanu bagāžu no iepriekšējās dzīves, bet mūsu pasaules uzspiestā mākslīgā attīstības modeļa iespaidā un vecāku autoritātes iespaidā, aiziet citā attīstības virzienā, nekā tas dabiski būtu noticis turpinot attīstīties harmoniski (spēju izkopšana un iegūto zināšanu attīstīšana no iepriekšējām dzīvēm). Tas ir labi jūtams tiem cilvēkiem, kas ir savā dzīvē kaut reizi pārkvalificējušies citā darbā. Kad cilvēks ir iestrādājies kādus 5 - 6 gadus jaunajā darbā, vecā darba iemaņas un zināšanas mazinās. Tas pats arī notiek ar bērnu, kurš ienāk šajā pasaulē, nesot sev līdzi iepriekšējās iemiesošanās zināšanu bagāžu (ne visiem tas jūtami izpaužas).
Tātad sākotnēji, cilvēki sazinājās telepātiski. Šī ziņa ir aizgājusi pat līdz Torai, Bībelei un citām svētajām grāmatām, kaut gan runa ir par ļoti seniem laikiem (vairāki simti tūkstošu gadu atpakaļ). Kamēr tie dzīvoja vienā sabiedrībā ar vienu kultūru un vienām tradīcijām, šī valodas iezīme saglabājās.
Uz Zemes ierodoties ar vien jaunu civilizāciju rasēm ar atšķirīgu saziņas kanālu daudzumu, valodu tēli sāka atšķirties un parādījās nepieciešamība pēc kādas kopējas zīmju sistēmas, kura būtu saprotama citu ādas krāsu cilvēkiem (rasēm) ar mazāku informācijas kanālu daudzumu. Tā tika radītas fonētiskās valodas, kur ar skaņu un vārdu palīdzību tika nodotas ziņas no vienas cilvēku civilizācijas otrai. Tā radās vienkāršotas valodas ar144 pamattēliem. (Skaitlis 144 ir slāvu-āriešu apļa nozīmes skaitlis, kas ir pamatā slāvu āriešu mēru un vienību sistēmā.) Tika pieņemti 144 pamattēli no kuriem varēja sastādīt vienkāršotus vēstījumus un to variācijas. Lai vēstījumus varētu nodot pastarpināti laikā un telpā, bija jāizveido šo tēlu pieraksta sistēma. Tā radās pirmie rūnu raksti ar 144 tēliem. Mēs zinām, ka šāda bija h'Āriešu pierakstu sistēma - karūna (sākotnēji tajā bija 256 rūnas (pamattēli) - garīdznieku rakstiem - Vēdām), ko izmantoja plašai saziņai starp dažādām civilizāciju pasaulēm. Vēlāk radās rakstība, ko nosauca Всеясветная грамота (150'000 gadus p.m.ē.), to 1979. gadā atklāja krievu zinātnieks A. Šubins-Abramovs. Uz Zemes radās tās vienkāršota versija brīdī, kad slāvu-āriešu skolotāji apciemoja Dravīdiju (aptuveni 5000 gadus atpakaļ) un iedeva viņiem Vēdas, lai pārtrauktu viņu kanibālisko, degradējošo Kali kultu, kas izjauca harmoniju planētas aurā un ietekmēja pārējās attīstītās civilizācijas uz Zemes. Tad līdz ar Vēdiskajām zināšanām viņiem tika izveidota arī rakstu sistēma, kura palīdzēja izplatīt Vēdas dažādiem cilvēku slāņiem (kastām), (tika ieviests aizliegums lietot gaļu uzturā, lai šīs ciltis neatgrieztos pie kanibālisma.) Tā radās Sanskrits (Сам скрыт - самостаятельно скрытное письмо). Lai Dravīdi un Nagi varētu labāk un ātrāk apgūt Vēdiskos rakstus, tika izveidota deju simbolu - tēlu valoda Devanagari (Дева на горе), kur speciāli apmācīta dejotāja varēja dejas tēlu valodā nodot vēstījumus lielākam cilvēku skaitam vienlaicīgi. Šāda dejas valoda bija plaši pazīstama visā Dravīdijā tajos laikos un savu nozīmi ir vēl saglabājusi daudzās Indijas klasisko deju skolās.
Primārs ir tēls, kuru mēs radām smalkajā pasaulētikai tad tas var realizēties materiālajā pasaulē. Piemēram; lai radītu jebkādu priekšmetu, teoriju, rasējumu, mākslas darbu, vai vienkārši uztaisītu ēst, mums vispirms ir savā prātā jāiedomājas, kā mēs to paveiksim un tikai tad, kad mums ir nostabilizējies tēls mūsu prātā, mēs to varam realizēt materiālajā dzīvē. Šajā procesā mums palīdz izpratne un pieredze no iepriekšējām radīšanas (darbības) reizēm. Pretējs process vienkārši nav iespējams, jo nevar neko radīt materiālajā pasaulē, kamēr tā tēls nav radīts smalkajā pasaulē.
Tātad, sekundāra ir mūsu radītā tēla realizēšanās dzīvē. Daži mūsu radītie tēli materiālajā dzīvē realizējas ātri, bet citi realizējas ilgākā laikā. Kāpēc tā notiek un kāpēc ir atšķirība?
Ir vairāki faktori, kāpēc tēla realizācijas procesā rodas „inerce" un tie ir:
1)Paša tēlu radītāja nodoma stabilitāte un noturība - cik daudz savas nodoma enerģijas mēs veltam šī tēla uzturēšanai un realizācijai. Jo vairāk mēs veltām savas domu enerģijas sava radītā tēla uzturēšanai, jo ātrāk tas realizēsies materiālajā pasaulē.
2)Citu tēlu radītāju ietekme uz šo tēlu. Citiem cilvēkiem var būt tēli, kas ir pretrunā jūsējam. Šis faktors var būt bremzējošs, vai tieši otrādāk veicinošs, ja tēlu un darbības informācija ir līdzīga vai sakrīt.
3)Paša tēla radītāja garīgās attīstības pakāpes ietekme uz realizācijas procesu. Jo vairāk cilvēks ir trenējies strādāt ar savu tēlu piepildīšanu dzīvē, jo viņa iemaņas viņam palīdz ātrāk tā realizācijā. Jo augstāks garīgais mērķis, jo ātrāk tas piepildās materiālajā dzīvē.
4)Cik lielā mērā, tēls atbilst garīgās pasaules likumiem. Ja tēls atbilst garīgās pasaules likumiem, tas realizējas ātri, ja neatbilst, vai atbilst tikai daļēji, domas radītājam tiek radīta papildus slodze tēla realizācijā. Piemēram; inženieris, kurš projektē kādu ierīci ar kuras palīdzību var veikt kādu darbu efektīvāk, nekā ar rokām, neizdomā (nenoved tēlu līdz pilnībai) līdz galam tehnoloģiju - kā sasniegt gala rezultātu ar maksimālu efektu un ekoloģiski nekaitīgi. Viņa konstruētā ierīce vai tehnoloģija nodara piesārņojumu videi, vai kaitējumu citu cilvēku veselībai, tad šāda tēla realizācijas procesā tiek pielikta smalkā saite uz tēla radītāja enerģētiku, ar mērķi stimulēt viņu, koriģēt tēlu (labot kļūdu). Ja cilvēks nereaģē, tad viņam var rasties dažādas problēmas; juridiskas, veselības, pat letālas, ja cilvēks apzināti ir kaitējis dabai vai cilvēkiem un nav gribējis labot situāciju.
Smalkās komunikācijas pamatā ir indivīdu apmaiņa ar tēliem, tāpēc ir iespējams sazināties ar būtnēm, kuras ir spējīgas radīt tēlus. Apmaiņa ar tēliem ir jebkuras saziņas pamatā, vai tā būtu verbālā valoda, telepātiskā sazināšanās, sarakstīšanās, pat saskatīšanās, mīmikas un žestu valodā.Pat modernās zinātnes - mārketinga pamatā ir tēla veidošana un uzturēšana. Saukļi un devīzes mums šķiet atgādina pionieru laikus, taču tie ir smalki un efektīvi instrumenti apziņas veidošanā un cilvēku (klientu) izvēles ietekmē. To, šodien, pielieto visas kompānijas, kas vēlas attīstīt un paplašināt savu darbības lauku un klientu loku. Ir pat nodibināti veseli institūti un zinātniskās grupas mārketinga un psiholoģijas tehnoloģiju radīšanā. Visa pamatā ir tēls.Ļoti iespējams, ka pirmā valoda bija telepātiskā. To saprata visas civilizācijas un ādas krāsas humanoīdu rases. Arī šodienas cilvēki to saprot, tikai kopš dzimšanas to neviens nav izkopis, kā saziņas veidu, bet potenciāli tas ir katrā cilvēkā. Izkopta ir tikai verbālā un rakstības valoda. Par telepātisko saziņu mūsu organismā atbild čiekurveida dziedzeris (Epifīze) (шишковидная железа), tas atrodas starp abām smadzeņu puslodēm. Indiešu sievietes šajā vietā uz pieres mēdz uzkrāsot sarkanu punktiņu, kā atgādinājumu par smalkās saziņas pārākumu pār verbālo. Smalko saziņu mūsu organismā bloķē dažādas indes (produktos, dzērienos, zobu pastās) un starojumi (mobilo telefonu, TV, rādio, u.c. sakaru-, elektromagnētiskie- viļņi un arī mikroviļņu krāsniņas mūsu mājās).
Kamēr visām uz Zemes dzīvojošajām ciltīm un tautām bija viena kultūra un katrai savs atsevišķs dzīves areāls ar kopīgām robežām un miermīlīgu komunikāciju, valoda bija visiem viena. Kad ciltis izpletās, pa visām dzīvošanai, derīgajām vietām, sākās konkurences cīņas par dzīves telpu un Vēdiskās kultūras vērtības pamazām sāka nomainīt ar primitīvākām. Šajā procesā, daudzi cilvēki degradēja un zaudēja arī smalkās uztveres spējas, vairāk rūpējoties par fiziskās izdzīvošanas jautājumiem. Uz Zemes vairākas reizes pēdējo 460'500 gadu laikā ir strauji mainījušies klimatiskie apstākļi, par to liecina Sibīrijā veiktie izrakumi, kur tika atrasti sasaluši bizoņveidīgi dzīvnieki ar nesagremotu zāli mutē. Izmaiņas ir radušās gan dabisku, gan arī mākslīgi radītu iemeslu dēļ. Vēdiskajos rakstos (vecticībnieku Inglītu hronikās) ir diezgan apjomīgi par to pastāstīts.
Vēlāk - pakāpeniski zaudējot smalkās saziņas spējas cilvēki ar vien vairāk pārgāja uz verbālo un rakstības valodu. Uz rakstības valodu pārgāja arī tāpēc, ka bieži gadījās, ka ienaidnieku uzbrukumos varēja negaidīti nogalināt kādu no zināšanu glabātājiem un visas viņa glabātās zināšanas, kuras cilvēks turēja savā galvā, neatgriezeniski pazuda, ja pēc kaujas palikušajai jaunajai paaudzei nebija iemācīts, kā iegūt zināšanas no dzimtas atmiņas. Ar smalko spēju izzušanu (ja cilvēkam no mazotnes neattīsta smalkās saziņas spējas) pamazām zuda arī spējas pieslēgties dzimtas zināšanu kopumam Vēdām (ведать - zināt, jaust), (Akašī hronikām).
Par dzimtas zināšanu lauku, jeb informatīvo lauku eksperimentus ir veikuši japāņu zinātnieki ar pērtiķiem, to nosauca par „100-ā pērtiķa efektu".(Japānas teritoriālajos ūdeņos ir vairākas nelielas cilvēku neapdzīvotas salas, kur mīt pērtiķi. Uz vienas no šādām salām veica eksperimentu: pērtiķiem smiltīs izmeta saldos kartupeļus (batat). Pērtiķi tos ēda nelabprāt, jo tie bija ar smiltīm. Tad zinātnieki, kas piedalījās eksperimentā, iemācīja vienam pērtiķim nomazgāt ūdenī šos kartupeļus un tad ēst. Šis pērtiķis pamazām iemācīja pārējiem sugasbrāļiem mazgāt kartupeļus. Kad uz šīs mazās salas visi pērtiķi (to bija ap 100) bija iemācījušies mazgāt kartupeļus - visi pērtiķi uz visām salām iemācījās to pašu, bez tiešiem kontaktiem ar citu salu pērtiķiem. Tas pierāda, ka apziņas lauks katrai populācijai eksistē.)
Agrāk visas baltās rases ciltis visā Eirāzijas kontinentā runāja vienā valodā. Pat līdz viduslaikiem visu cilšu pārstāvji varēja brīvi sazināties savā starpā bez tulkiem. Viss sāka mainīties (ap 1000 gadu atpakaļ) līdz ar latīņu valodas un grieķu valodas mākslīgu ieviešanu vispirms baznīcas, tad arī ārstu leksikā un visās viduslaiku grāmatās, no kurām 99% bija reliģiskas. Tika mainīta senā rakstība un valodas sāka mainīties daudz ātrāk, nekā tas būtu dabiski. Tāpēc, šodien, ļoti atšķiras ne tikai slāvu un āriešu valodas, bet pat vienas valodas ietvaros, ar kādu 100 vai 200 gadu starpību, nevar vairs saprast agrāko laiku valodu. Piemēram; senfraņču, vai senvācu valodas no šodienas valodām atšķiras tik ļoti, ka jaunā paaudze vairs nav spējīga saprast, par ko ir runa senākās grāmatās! Tos pašus Nostradamusa atstātos rakstus, šodien franči bez tulka vairs nesaprot. Visi pirmatnējie valodas tēli ir mainīti un jauno vārdu (to nozīme) ir grūti uztveramajo ir pretrunā ar seno vārdu veidošanas tradīciju. Liels izņēmums šajā ziņā ir slāvu vecticībnieki un ķīnieši, jo viņi savu pamatrakstību nav mainījuši 5000 gadu, vecticībnieki savu rakstību saglabā daudz ilgāk. (Skat dok. f. "Igri bogov 7.4 sēriju)
Mainot valodu, pēdējos 80 gados, pēc jaunizgudrotām metodēm sastādot vārdus no grieķu un latīņu vārdu saknēm, tiek veidota valoda, kas nespēj harmoniski rezonēt ne tikai 3 pasaulēs, kā senvaloda, bet pat mūsu pasaulē un bieži tiek lietota tikai šauri zinātniskās aprindās.
Ja mēs saprotam, mehānismu, pēc kura valodu veidoja mūsu senči, ir jācenšas tā izprast un jāveido vārdi pēc visuma likumu atbilstības. Ja vēlamies atgriezties uz attīstības ceļa. Kad mēs to paveiksim, atgriezīsim sev patieso pasaules uztveri (ar pareizas valodas palīdzību), spēsim ar tēliem, kultūru, sirdsapziņu un pareizu valodu veidot sev apkārt pasauli. Tad mēs spēsim atgriezt mūsu senču kādreiz nozaudētās spējas un radīt kosmosu sev apkārt, kā to dara attīstītākās kosmosa civilizācijas. Protams, ja apstāsimies tikai pie Vēdisko tekstu lasīšanas un apcerēšanas, tālu netiksim, tāpēc ir pašiem jāturpina apgūt zināšanas (dievu likumus) un garīgās praktiskas, lai šo mērķi sasniegtu.
Māris Laiks

http://www.draugiem.lv/user/4646938/blog/?p=5833886
Komentāri (0)  |  2011-11-01 16:58  |  Skatīts: 1780x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ