MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Gaišreģe Agnese Bērziņa no Ragaciema 1.


Mūsu vidū tepat Latvijā ir daudz interesantu cilvēku ar savdabīgu dzīves un notikumu uztveri. Ir tādi, par kuriem daudz rakstīts, kuru publikācijas mums ir pazīstamas, bet ir arī cilvēki, par kuriem nekā nezinām un pēkšņi pie mums "atnāk kāda zīme", lai pievēršam uzmanību arī šim cilvēkam. Tā man šorīt sanāca ar gaišreģi Agnesi Bērziņu, par kuru patiesi nekā nezināju. Lai gan, ja pavisam godīgi - kaut kur bija gan informācija, kurai nepievērsu pienācīgu uzmanību.
Šorīt "NEJAUŠI"!:) izlasīju, atradu audioierakstu, kuru mēģināju atvērt, bet nospriedu, ka nebūs laika noklausīties un it kā nospiedu - atlikt, taču... pēc kāda laiciņa sāka skanēt  Agneses vadīta nodarbība-lekcija, no kuras nevarēju atrauties...
Tā nu sameklēju vēl dažus materiālus par viņu un ievietošu šeit. Varbūt vēl kādam noderēs. Man gan jāpiebilst, ka līdz šim neesmu tikusies ar Agnesi personīgi un man nav arī personīgu kontaktu ar viņu, tai skaitā arī telefona numurs man nav zināms!
-------------------------------------

Vai dvēseles pēdējais uznāciens uz Zemes skatuves?

 Dzīve ir teātris, kurā mēs visi esam aktieri un spēlējam ne vienu lomu vien. Šī "izrāde" ir par cilvēka Zemes dzīvi, lomām, kas tiek izspēlētas, personības attīstību un karmas mācību stundām. Galvenās lomas atveidotāja ir sievišķīga būtne vārdā Agnese.

- Pastāsti, lūdzu, mazliet par sevi.
-Esmu vienkārša meitene. Piedzimu mūziķu ģimenē. Baltais zvirbulis. Laimīgs cilvēks līdz aptuveni 6 gadu vecumam. Cik esmu ar bērniem strādājot novērojusi, tad pārsvarā šī prieka, laimes sajūta ir līdz 2 gadiem, pēc tam to vecāki, skolotāji, sabiedrība nojauc. Tā ir. Grāmatas no 4 līdz 16 gadiem kvantumā lasīju, uzņēmu informāciju, līdz jutu, ka tā sāk atkārtoties. Tagad tikpat kā neko nelasu. No 7 gadu vecuma man sākās dzīve ar pieauguša cilvēka pienākumiem. Tos pienākumus, kas nepatika, veicu iejūtoties kādā lomā - tā vieglāk bija izdarīt. Nu kuram patīk grīdu mazgāt vai traukus? Ja nepatīk tas, ko tobrīd dari, vari iztēloties, ka esi kāds pasaku varonis, kuram, pa ceļam uz „laimīgo zemi", jāveic šādi tādi sīki darbiņi.

- Gudra doma.
- Tā pa lomām un sapņiem dzīvoju. Visu mūžu.

- Saka jau
, ka visa dzīve ir sapnis...
- Tā jau arī ir. Tikai pusaudža gados domāju, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Katrā ziņā man ļoti grūti atbildēt, kas es esmu? Esmu jebkas, viss, ko esmu piedzīvojusi. Tā kā man ir šī laime vai nelaime atcerēties savas iepriekšējās dzīves, tad tas viss arī es esmu - tā ir mana pieredze. Esmu strādājusi dažādus darbus, kaut izglītība tikai pedagoģiskā. Biju muzikālās mācības pasniedzēja, pasākumu vadītāja, ārzemēs aizkalpojos līdz restorāna menedžera amatam, pa starpu vēl izmēģināju kruīzu kuģu darba „eksotiku", nesen vēl veicu virsnieces pienākumus uz pasažieru prāmja... Tā sanācis, ka no laika gala esmu cilvēks ārpus sistēmas.. tā, ka, cik paši ticat, tik jums vajag tos diplomus. Tolaik, kad strādāju ar bērniem, palīdzēju viņiem defektus pārveidot par efektiem. Bija sava veida terapija ar mūziku, deju, ritmu, skaņu. Ar bērniem nostrādāju kādus 10 gadus.

- Desmit? Tad man rodas nepieklājīgs jautājums: cik tev ir gadu?
- Un cik man ir? Man ir 35.

- Tu tik jauna izskaties, ka domāju, ka tev ir 25!
- Nu jā... Kad biju jaunāka, bija liela vēlēšanās būt uz skatuves, dziedāt, kā bērns taču biju uzaugusi operas aizkulisēs. Bija visi talanti, arī pasniedzēji, tā sfēra pazīstama, bet - „aizgāja" balss ciet - laringīts.. Ārsti teica, ka, ja dziedāšu, varu vispār pazaudēt balsi... un es biju šokā... Kā tā var būt? Ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti grib, tam noteikti jānotiek!

- Vai tas nav tas gadījums, ka no Augšas pasaka - nelien, kur tev nevajag?
- Jā, tieši tā! Nelien, kur tev nevajag! Tad es sapratu, ka ir kaut kas, kas visu nosaka. Prasīju Dievam: „Kāpēc tu man to visu iedevi, ja nevaru to izmantot? Parādi, ja tas nav mans ceļš!" Tā bija pirmā reize, kad saņēmu atbildi. „Vēlāk sapratīsi. Tavs ceļš ir cits, šo tev nevajag." Mana atbilde uz to bija: „Ja tu esi, tad parādi man, ka esi!". Parādīja...18 gadu vecumā 24 stundu laikā kāds notikums izmainīja manu uztveri uz visu atlikušo dzīvi... Pie normāliem cilvēkiem mani vairs pieskaitīt nevar. Piedzīvoju to, ka ir spēks, kas pārāks par cilvēku. Savā veidā to varētu saukt par ko līdzīgu apsēstībai. Manī nebija nekādu emociju - nevarēju ne smieties, ne raudāt. Es nedzīvoju savu dzīvi. Tas spēks diktēja iekšējas komandas, kuras bija jāizpilda. Kad atteicos izpildīt, man bija fiziskas sāpes. Visu laiku bija iekšēja cīņa, kuru es nebūtu varējusi izcīnīt bez Dieva palīdzības.

- Kāpēc tāds pārbaudījums?
- Lai būtu gara rūdījums. Tagad es to zinu, ka to uzliek spēcīgiem gariem, lai trenētu cilvēku apzināties, kas viņš ir, lai atrastu savu patieso, dievišķo būtību, kaut arī miljons balsu iekšā tev stāstītu ko citu. Mēs jau visi nākam šeit mācīties. Tā es caur sātanu nonācu līdz Dievam. Pirms tam biju pārliecināta ateiste. Redzēju - ticēju, neredzēju - neticēju, kā jau materiāliste.

- Cik ilgi tevi tā mocīja?
- Kādus piecus gadus. Man pampa ķermenis, bija sirdslēkmes, „lecu" ārā no ķermeņa - pie griestiem skatījos kā gultā guļ fiziskais ķermenis. Analīzes bija normālas. Ārsti nesaprata, kāpēc man sirds muskulī izmaiņas, teica, esot pārdzīvots liels šoks. Ja es viņiem pateiktu, kas ar mani notika, tad psihiatriskajā slimnīcā atrastos uz ilgu laiku. Tas bija smags periods, jo vienai bija ar to jātiek galā. Tajā laikā darīju visādas trakas lietas, daudz smēķēju, tas palīdzēja remdēt briesmīgās galvas sāpes, nomierināt nervus. Tā bija tik ilgi, kamēr nokristījos. Uzreiz man to neļāva. Ja to būtu izdarījusi agrāk, tad, kā teica mācītājs, mani, izejot no baznīcas, varētu notriekt mašīna. Tajā dzīves periodā sāku redzēt galvā tādas kā filmas paātrinājumā - par Kosmiskiem likumiem, bezgalību, Visumu, enerģijām. Katra filma aptuveni divu mēnešu laikā integrējās, līdz kamēr sapratu tās sniegto informāciju un jēgu. Sāku interesēties par tāda veida literatūru, meklēju atbildes un apstiprinājumu redzētajam. Grāmatas, salīdzinot ar redzēto, bija tādas saraustītas, mazas šķautnītes. To, ko redzēju, varētu nosaukt par pilnīgu Kosmosa ainu ar visiem tā likumiem un uzdevumiem. Mēs - dvēseles nākam uz Zemi sevi attīstīt. Nekāda cita uzdevuma mums nav. Ko mēs darām, to mēs darām priekš savas personīgās attīstības, tāpēc altruisms man rada smīnu. Cilvēks spēj darīt labu pasaulei, apkārtējai videi, citiem cilvēkiem tikai un vienīgi caur savu personīgo garīgo izaugsmi, tātad, pirmkārt, darot labu pats sev. Vēl varu piebilst, ka kontaktējoties ar cilvēku, mani neinteresē, ko viņš domā. Mani interesē patiesība. Priecē, ja tas, ko domā, ar patiesību sakrīt.

- Kas, tavuprāt, ir patiesība?
- Tā ir būtība un jēga, kas rodas, visai iespējamajai informācijai par attiecīgo tēmu vai jautājumu saplūstot vienā veselā. Patiesība ir garīga. Viena, otra, trešā... visu cilvēku dažādie viedokļi, emocijas, jūtas, vēlmes, griba veido kopēju informācijas bumbu, ko, saliekot kopā, tēlaini varētu nosaukt par patiesības bumbu. Tad, kad mēs nonākam pie patiesības, visiem ir taisnība vienlaicīgi. Tas ir tas, kas mani interesē. Patiesība katrā ziņā nav viena reliģija, kam pieslēgties, jo katrai no tām ir savs mērķis. Pravieši nāca ar tīro domu, bet laika gaitā tā tika sagrozīta, noslēpta.

- Vai nākotni drīkst uzzināt?
- Visu drīkst! Dievs jau neko nav aizliedzis! Jāzina tikai, ko gribi un kāpēc. Kas tad ir skatījums nākotnē? Nākot uz Zemi mēs paši izvēlamies savu likteni, kāds tas būs, tikai laika gaitā aizmirstam, kādu esam izvēlējušies. Ja vajag to atcerēties, pajautājiet sev godīgi: „Kas es esmu? Ko īstenībā gribu? Kas man ir paredzēts?" Nevajag skatīt nākotni tad, ja zini savu ceļu. Tad tas ir kā burkānu raušana ik pa laikam, lai apskatītos, cik liels paaudzies. Tā arī neizaugs! Bet, ja stāvi krustcelēs, domā, ko darīt, tad vari apskatīt nākotnes iespējas, redzēt, kas ir tava mācību stunda, uzdevums, saprast, ko un kā darīt. Cilvēks parasti pats sev ir radījis izvēles variantus no A līdz F, bet ne vairāk. Arī kāršu likšana nav tik nosodāma, ja tiek parādītas iespējas, varianti, nevis ieprogrammēts - būs tā!

- Kādreiz pasniedzējs I.Šmelds nodarbībā teica, ka nākotnes izzināšanu varot salīdzināt ar vīna pabaudīšanu no glāzes, vīna tajā paliek mazāk.
- Taisnība. Ja vienkārši nolasām informāciju, pēc tam domās jau esam nākotnē, baudīdami pareģojuma gaišo solījuma pusi, un tad gaidām, kad tas piepildīsies, bet nekas nenotiks. Karmiskais darbs tik un tā jāizdara līdz galam. Man visi darbi bija karmisko astu noslēgšana. Uz kuģa strādājot par virsnieci (tas bija kā armijā - ar pakāpi, formu, armijas režīmu) saņēmu 21.gs. piepildījumu - man bija stāvoklis, nauda, ietekme, nosacīti biju visstiprākā, man visi padotie klausīja. Kārtīga azbesta „vecene". Tā bija pārbaude. Man pietika ar 4 mēnešiem, lai saprastu, ka man nevajag sevi tā apliecināt, ka man nav vajadzīga ne vara, ne nauda, ne slava tādā veidā, jo tā ātri var pārdot savu dvēseli šīm lietām.

- Ko tev patiktu darīt?
- Es to jau sāku darīt. Pirmkārt, es esmu sieviete, bet neesmu paspējusi būt laimīga šajā ziņā, tādēļ nākamā man ir sievietes un mātes loma. Laimīga sieviete nav tā, kas skrien ar karogu pa priekšu, pierāda kaut ko, bet gan tā, kurai no tā nekas nav vajadzīgs, lai viņa justos labi.

- Tā jau arī ir.
- Nu ja. Es sapratu, ka spēks ir mīļumā, maigumā, ka man nav jācīnās ar dūrēm. Man ir pietiekami dūru pieredzes. Sapratu, ka cilvēks pats izvēlās, cik ilgi palikt sacensību pasaulē. Šajā 21. gadsimta sacensību drudzī jau lielākā daļa skrien uz kapiem, kurš ātrāk, ļepato!

- Ka nenokavē!
- Jā, kurš ātrāk! Viena daļa skrien, otra daļa apstājas, sāk domāt, uz kurieni skrien, kāpēc? Teicu Dievam, ka man to visu vairs nevajag, ka neko jaunu tajā visā vairs neiemācos, ja kļūdos, tad lai parāda man. Tad notika dīvainas lietas. Cilvēks, ar kuru kopā dzīvoju, sāka vairāk uzņemties atbildību, izmainījās. Pēc kāda laika man uzradās veselības problēmas - viens disks „izgāja" no mugurkaula. Es prasu Dievam - kāpēc? „Lai tu nekur neaizbrauktu" (biju nolēmusi atkal doties jūrā). Vēl pēc laika man māsa atnes uz slimnīcu žurnālu „36.6", kur bija informācija par muguras slimību speciālisti. Reti kad tā notiek, bet tā sieviete mani „uzrunāja". Meditējot man atnāca atbilde: „Tev sāp mugura? Aizej pie muguras speciālista." Tā mēs satikāmies un es sāku mācīties Jumeiho masāžu. No Augšas teica: „Iepriekšējais posms tev ir beidzies, pievērsies tam, kas tevi jau sen ir interesējis, tam, kas būs tava profesija. Jumeiho masāžas apgūšana ir pirmais solis ceļā uz to." Pazemība, cilvēku pazīšana, kalpošana tiem ir atstrādāta. Tas ir liels pluss, par ko esmu pateicīga. Visa mana, dažādajos darbos iegūtā pieredze, ir un būs man vajadzīga. Arī kuģis ar armijas režīmu. Tur bija tā, vai nu tu esi un dari, vai tevis nav uz kuģa. Tu nevari pateikt - es šodien darbā nebūšu, man sāp galva. Tev jāvar un punkts. Nekāda žēlastība ne pret sevi, ne citiem. Tas pierādīja, ka cilvēks var daudz vairāk nekā domā.

- Ļoti daudz var.
- Jā.. Katrā ziņā es negribu nevienam kaut ko pierādīt, gribu vienkārši pabeigt karmu, jo nevēlos vairāk atgriezties uz Zemes. Es pārāk ilgi jau te atrodos, tā teikt, aizsēdējusies par ilgu. Tagad zinu, ka uz Zemi vairs nenākšu. Vēl pirms diviem gadiem varēja būt vēl viena dzīve, ja nebūtu paspējusi atstrādāt karmiskās "astes".

- Ko Tu darīsi?
- Aiziešu uz citu planētu. Negribu nākt pie 6.rases dzīvot - te jau viss būs kārtībā. Zemes atmosfērā paliek un Zemei palīdz dvēseles, kuras vairs neiemiesosies uz Zemes. Kas tad ir eņģeļi? Visas tās cilvēku dvēseles, kas kādreiz dzīvojušas uz Zemes un pabeigušas savu ceļojumu, turpina, aiz mīlestības pret šo planētu, palīdzēt no Augšas. Tās dvēseles, kuras sasniegušas finišu, palīdz citām to izdarīt. Mēs visi būsim eņģeļi.

- Cik skaisti!
- Dvēsele atgriežas uz Zemi tik ilgi, kamēr tai vēl ir kāda vēlēšanās te kaut ko padarīt. Kas ir Dievs? Viņš izskatās kā cilvēks, tikai ir ļoti, ļoti liels, visaptverošs. Dievs uz Zemes nenāk ar košumu un spožumu. Dieva manifestācija ir caur būtnēm, kas atbilst šai enerģijai, caur būtni, kas labi apzinās sevī dievišķo un ļauj tam neuzbāzīgi un neuzkrītoši izpausties apkārtnē. Tāpēc arī pasakās ir tie baltie vīriņi un baltās māmuliņas. Dievu atpazīt ir mūsu uzdevums. Viņš nenāks un neteiks - es esmu Dievs.

- Vai taisnī
ba, ka cilvēkam sasniedzot 40 gadu vecumu, smagākā karmas daļa ir atstrādāta?
- Domāju, ka jā. Tiem, kas uzņēmās uzdevumus, grūtības. Karma, protams, turpinās, jo tā ir nebeidzama. Liela daļa cilvēku stumj grūtības maliņā, saka: tagad nē, vēlāk, tagad es papriecāšos. Debesis klausa un atliek grūtības.

- Bet vai vēlāk tās nenāk kā cunami?
- Jā. Paši vien esam vainīgi pie tā, kas notiek. Tad nav ko jautāt Dievam, kāpēc mana dzīve ir tāda? Pats gribēji vēlāk, tad nu dabūji visu komplektu vienā reizē. Viena gudra sieviete ir pareizi teikusi, ka grūtības vajag meklēt.

- Bet negribas...
- Citu grūtības jau pie tevis neatnāks - tikai tavējās. Ātrāk un vieglāk iziesi tām cauri.

- Pastāsti par braucienu uz Nepālu.
Man neinteresēja Nepāla. Nebija doma - aizbraukšu uz Nepālu un tad būšu baigi garīgā! Man piedāvāja šo braucienu. Ārējie apstākļi bija absurdi - naudas nebija, jākopj slima tante. Pati vienmēr citiem saku - nevar tērēt naudu, kuras nav, bez tam, nebaltām dienām arī jāatliek. Draugs teica: „Tu brauksi, tev to vajag! Būtībā citi man sarīkoja šo braucienu. Nezinu, vai to cilvēki sapratīs..., bet es esmu izgājusi no Zemes spirāles ārā - Zemes lietas vairs mani neinteresē un uz mani salīdzinoši neattiecas, tās esmu atstrādājusi. Esmu ārā no sistēmas, ārpus laika. Acīmredzot, man vajadzēja aizbraukt uz Nepālu, lai ātrāk ieietu šajā stadijā.

- Vai to nevarēja šeit pat Latvijā izdarīt?
- Varbūt citi varētu, bet tas nebija mans variants. Vajadzēja, lai prāts atslēgtos, lai es nekontrolētu situāciju, bet to labāk var izdarīt cilvēkam esot šokējošā, eksotiskā zemē, kur daudz jaunas informācijas cilvēka smadzenēm. Tad ir tā, ka nepaspēj vienu uztvert, kad nākamā informācija jau klāt. Un tad smadzenēs ieslēdzas SOS signāls - tanī brīdī apziņa paplašinās un var notikt garīgais ceļojums. Kur beidzas cilvēka kontrole pār situāciju, sākas Dieva kontrole. Es nodevu sevi Dieva rokās, vairs nav manas nākotnes. Es vairs neko negribu... manu dzīvi kārto Visums. Es zinu, kas man jādara, jo informāciju kā medijs saņemu. Nepālā man bija smaga tīrīšanās, dziļas sāpes, 2-3 dienas raudāju. Labi, ka bija lielas saulesbrilles, aiz kurām paslēpties. Tur redzēju, kā garīgie cilvēki viens ar otru sacenšas, kurš garīgāks. Bet patiesi garīgam cilvēkam nav vajadzības ar kādu sacensties. Kāpjot Katmandu pilsētā pa pakāpieniem, redzēju, kā gar malām sēž nabagi, kropļi, dzīves pabērni. Jautāju Dievam: „Dievs, kāpēc tik daudz šādu cilvēku tieši te?" „Tāpēc, ka tu, ejot pa šīm kāpnēm, atskaties uz savu dzīvi, skatoties uz viņiem, nekad neaizmirsti, kas tu esi bijis un kāds tu esi bijis." Bija tā, ka daudzas sejas tiešām uzrunāja. Tagad saprotu, kāpēc smagākais no grēkiem ir augstprātība, lepnība, kas diemžēl daudzus piemeklē, kad viņi ir sasnieguši virsotni, jo pēkšņi cilvēkam gribas teikt - ES to izdarīju! Un tad ir no kalna lejā... jo bez Dieva neko nevar izdarīt. Kad Nepālā attīrīšanās rezultātā viss sliktais bija izvemts, izraudāts, notika arī pozitīvi brīnumi.

- Kādi?
- Īstenībā man mainījās visa uztvere. Sāku apzināties savu slēpto potenciālu. Atcerējos vecas, senas zināšanas, kuras biju sev aizliegusi, kamēr nebiju atstrādājusi savu Ego. Piemēram, varu nolasīt gan sev, gan citiem karmiskās dzīves.

- Tevi var saukt par gaišreģi?
- Nē. Sauc mani kā gribi, man vienalga. Es zinu, ka dzīvoju pēdējo reizi uz Zemes, līdz ar to man neapšaubāmi atnāk atpakaļ karmiskā informācija un rodas dabiska gaišredzība. Tas ir punkts. Finišs. Bet teikt, ka esmu gaišreģe... tikpat labi tad es esmu pedagoģe, aukle, oficiante.., viss, kas es esmu bijusi. Tas ir kopējs process. Es neesmu gaišreģe un tāda „kļička" man nebūs!

- Runājot par gaišreģiem, kā var paļauties, ka gaišreģis nekļūdās? Varbūt tā ir viņa vīzija, kļūda?
- Tieši tā! Tā bieži arī ir. Pati esmu pārbaudījusi to. Es nekad nevienam vārdam neticu 100%, jo vienmēr pastāv varbūtība. Man nepatīk, kad cilvēks saka - es esmu gaišreģis. Tā ir identifikācija. Ja tu esi tikai tas, mani tas neinteresēs. Es neklausīšos tādā cilvēkā. Garīgi augsti attīstīts cilvēks ir stiprs, harmonisks, ar pieredzi un bieži pat nenojauš, cik tuvu stāv dabiskai gaišredzībai. Viņš ir kā gatavs ābols, kurš tūlīt kritīs zemē.

- Vai ūdenī raugoties var redzēt pagātni?
- Var. Ne tikai pagātni, arī nākotni. Tikai esam to it kā aizmirsuši. Jebkura caurspīdīga matērija ir kā ekrāns, kurā ilgstoši skatoties, tas sāk pulsēt. Atliek noticēt tam, ko redzi - tiem simboliem, zīmēm.

- Kādi ir mīnusi, ka tu redzi vairāk nekā citi?
- Vairs nav mīnusu, agrāk bija nepārtraukti. Vēlējos būt vienkāršs cilvēks. Jutos fiziski slima, kad gāju cauri apziņas transformācijas periodiem. Lai arī pie ārsta neko nekonstatēja, tad, kad jaunas, augstākas frekvences enerģijas lauzās cauri, jutos, it kā manus audus plēstu pušu.

- Atgriežoties pie jautājuma, ko tu darīsi turpmāk, vari pastāstīt vairāk?
- Zinu, ka vienu bērnu laidīšu pasaulē. Izdarīšu to enerģētisko darbu, kas ieplānots, pamāšu atā! pāris vietām uz Zemes.

- Labi, tu saki, ka vienu bērnu. Tad jau tev tiks „piespēlēts" vīrietis vai ne?
- Jā.

- Ko tu zini par to vīrieti?
- Ko es zinu par to vīrieti? Ka būs tikpat „kreizī" kā es. Ka primārais kontakts starp mums veidosies no augšējās čakras nevis no apakšējās, kā lielākajai daļai cilvēku. Zināju jau agrāk, ka ar īsto cilvēku apprecēšos vēlu, tāpēc oficiāli nesarakstījos ar iespējamajiem citiem, kuri bija karmiskie pavadoņi konkrētā laika periodā. Mūsu attīstībai to vajag. Šai dvēselei kādreiz esmu atteikusi, tagad jānokārto parāds.

- Par otrām pusītēm runājot. Vai ir dvēseles otras pusītes vai tikai karmiskās?
- Lielākoties karmiskās puses. Protams, pretējā dzimumā ir cilvēka enerģētiskais dvīnis. Bet tāda satikšanās notiek ļoti reti, varbūt viens no miljona tādu satiek, un pat ja satiek, vai būs abiem kopēja karma? Gadās, ka starp cilvēkiem var arī nebūt nekāda mīlestība, bet tikai karma, kas prasa atstrādāt parādus. Partneri, kurus izvēlamies, bieži atkārtojas no vienas dzīves uz nākamajā dzīvē. Dvēseles nāk uz Zemes kūlīšos, savu ceļojumu uzsākot kopā. Iesaistās notikumos, rada notikumus, tādējādi uzkrājot pieredzi. Jo tālāk cilvēks attīstās, jo vairāk atdalās no savas sākotnējās dvēseļu ģimenes, notikumos iesaistās jaunas dvēseles. Pamazām mums katram izveidojas savas karmiskās attiecības un karmiskie parādi, un ir dvēseles, ar kurām jāatsien karmiskie mezgli. Ģimenē viens otram bieži ir karmiskie parādnieki. Tāpēc jāatceras, ka tad, kad esi izvēlējies iepazīt medaļas vienu pusi, jārēķinās, ka būs jāiepazīst arī otra, jo būtībā neapzinoties esi izvēlējies iepazīt visu medaļu kopumā. Turpinoties dvēseles attīstībai tiec pārbaudīts, vai spēj garīgi pastāvēt arī viens un palikt sev uzticīgs. Pie ceļojuma beigām Dievs atkal dod iespēju satikt senos biedrus, ar kuriem savā laikā reizē esi sācis iemiesošanās piedzīvojumus, taču šoreiz, lai apmainītos ar gūto pieredzi un izmantotu to kopīgā darbā planētas labā.

- Un kā ar mīlestību.
- Mīlestība ir beznosacījuma, mīlēt var jebko.

- Bet tas ir grūti - jebko, jebkādā veidā, vienalga, ko tev nodara...
- Varbūt ir grūti pieņemt, kas ir mīlestība. Ko saprotam ar mīlestību. Tā nebūs vienmēr glāsti. Piemēram, ja bērns lieksies pa logu ārā, ko tu darīsi? Tu taču viņu neglāstīsi tajā brīdī, tu rausi nost no loga, varbūt pat norāsi, teiksi - nekad tā nedari! Tu uztrauksies, rīkosies, jo mīli viņu.

- Kam cilvēka dzīvē ir vērtība?
- Vērtība ir tam, ko cilvēks zina par sevi. Jo vairāk sevi pazīst, jo labāk spēj operēt ar savu dzīvi. Pārējam ir nulles vērtība. Mūsos jau ir informācija par visu. Plika informācija, kaut enciklopēdiskā daudzumā, nav nekas, ja nenes laimi un harmoniju pasaulē. Daudzi gudri cilvēki ir nelaimīgi, jo viņu gudrībai nav nekādas vērtības.

- Kā ātrāk iepazīt pašam sevi? Ar meditāciju palīdzību?
-Arī. Meditācija ir visātrākais process, jo izmainās apziņas stāvoklis. Jāatceras, ka meditācija ir dabisks process, ikdienā tas notiek ar mums visiem ik pa brīdim, tikai lielākā daļa no mums to neievēro. Ja cilvēks apzināti ļautos tam bezdomu stāvoklim un pavērotu savas sajūtas, tad konstatētu, ka šajā starpposmā var uztvert informāciju kā no interneta, gan par sevi, gan par pasauli. Nevis izlasīt 1000 un 1 grāmatu, nolikt sveci, apsēsties lotosa pozā un baigi meditēt - nekas nebūs. Vajag nebaidīties un iet savu ceļu.

- Cik daudzi zina savu ceļu?
- Ne jau zina. Tur jau tā lieta, ka nezina, bet jāuzdrošinās būt Pašam, nevis dzīvot, kā saka māte, tēvs, sabiedrība, nedzīvot pēc citu programmas. Dzīvot kā pašam šķiet labāk, tad arī viss dabiski aizies savu ceļu.

- Ko tu domā par klīniskām nāvēm, par cilvēku izvēli atgriezties?
- Cilvēka paša izvēle. Lai izvēle būtu patiesa, bez Ego iejaukšanās, notiek šī klīniskā nāve. Dvēsele pati šo scenāriju ir ieplānojusi, ka tā gribēs. Tas brīdis pienāk, viņai uzprasa: nu, kā tad būs? Ai, nu labi, palikšu. Gadās arī, ka klīniskā nāve nāk kā brīdinājums, ka, tā kā iepriekš, turpināt vairs nevar.

- Kāpēc cilvēki netiek galā ar bailēm?
- Pirmoreiz atnākam bez bailēm, jo tur Augšā baiļu nav. Bailes iegūstam ar pieredzi. Caur bailēm mēs mācāmies, jo tās ir dzinulis, mehānisms, kas signalizē par iespējamiem draudiem jeb jau zināmo traumatisko pieredzi. Jo vairāk pieredzes dvēselei, jo baiļu signalizācijas sistēma sarežģītāka un jūtīgāka, pa gabalu jūt briesmas, tāpēc dvēsele kļūst ļoti piesardzīga un gudra. Bieži gadās, ka piesardzīguma vietā izveidojas bailīgums vai pat fobijas. Tas tādēļ, ka kāda no pieredzēm ir bijusi pārāk traumatiska, dvēsele nav varējusi tai tikt pāri. Kad uz vājo punktu uzspiež, vecā informācija atdzīvojas un paralizē cilvēku. Bailēm vajadzētu dot grūdienu risinājumam, bet notiek otrādi - tās paralizē, cilvēks ieslīgst bailēs un netiek no tām ārā. Lai pārvarētu bailes, jāiziet visa baiļu pieredze. Tikai tad tās pazudīs. Ja bail no ūdens, ej uz peldēšanas nodarbībām.
Es gribu novēlēt cilvēkiem drosmi! Uzdrošinieties būt jūs Paši!


Līga Viļčinska, žurnāls "Fēnikss"

Šī raksta adrese ir:
  https://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=1622
Komentāri (0)  |  2012-04-06 02:40  |  Skatīts: 26723x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ