Alekzandra Z. M. "Aizzīmogotais triskelions"
 Tikai tiem, kuri mīl pasauli, tā atklājas...
Izdevniecība Al Capone klajā laidusi jaunas latviešu autores Alekzandras Z.M. vēsturisku detaļu pilnu piedzīvojumu romānu ar mistisku piegaršu "Aizzīmogotais triskelions," kas savos pētījumos un izvirzītajās teorijās robežojas ar zinātnisku darbu.
Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā. Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.
Piepeši Alekzandra pazaudē visu. Viņa nolemj doties plašajā pasaulē laimi meklēt, bet - nekas cilvēka dzīvē nav nejaušība. Viņas ceļā uzrodas neparasts svešinieks, un drīz vien, pašai nemanot, viņa nokļūst mānīgā mīklainības miglā, kur nepārtraukti nākas saskarties ar neizskaidrojamām parādībām, skaudrām grūtībām, slepenām zināšanām un nemirstīgu mīlestību.
------------------------
Lasot šo grāmatu ik pa laikam atcerējos - „Zinu tikai to, ka neko nezinu..." Lasīju lēnām, jo tā šķita tik piesātināta informācijas, ka es to nespēju uztvert lielās devās. Pie šīs grāmatas noteikti atgriezīšos, jo daudz ko vēl nespēju ar pirmo reizi uztvert un nespēju vēl salikt visus „puzles" gabaliņus - zināmais, atmiņā atsauktais, kaut kur lasītais, vēl neizzinātais...
----------------
Turpinājumā daži citātiņi no grāmatas:
--------------------- Ir iespējams iznīcināt vienu, bet ne visus.Tādēļ mans liktenis šobrīd ir atkarīgs no tā, ko jūs iesāksiet, pāršķīruši grāmatas pēdējo lappusi.
------------------- Vientuļnieku pareģojums pauž, ka ikviena divdesmit pirmā gadsimtā dzīvojoša cilvēka šūpulī likts spēks un drosme un dota neizsakāmi svarīga misija - atvērt prātu Patiesībai. Sirds dziļumos baidos ietekmēt cilvēces likteni, no aizmirstības augšā celdama sen apklusušu un laika putekļiem klātu, un, kā rādās, arī nevēlamam zinātājam ļoti bīstamu apskaidrību par pagātnes būtību. Un tomēr, neraugoties uz niecīgajām izredzēm uzveikt šo tumsas spēku, slēpjos bērnišķīgā cerībā, ka stāvās klintis kā dabisks aizsargvalnis nosargās manu drošību un nepieciešamības brīdī ietīs savā pirmatnējā dūmakā. Pakļāvīgi paļaujos uz dabas smalko enerģiju, ko pārvaldīt man iemācīja kāds vientuļš vīrs, satikts tikpat mīklainos apstākļos, kāds ir viss šis stāsts.-------------------
Naktī man atklājās neparasti brīnišķīgs sapnis. Zem dūmakaini bālzaļām debesīm, maigi glāsmaina ētera glāstīti, līksmodami un raudādami mita lieli ļaudis. Visapkārt valdīja gaismas un svētuma pielūgsme. Piepeši iestājās dievišķīgs mirklis... Cilvēce godbijīgā jūtu uzplūdā noslīga ceļos, pielūdzot vienu vienīgu Dievu:
Dieviņ, lūdzu pasargā,
Bērnus no nelaimēm,
Sirmgalvjus no mokām,
Mīlētājus no vilšanās,
Varenos no lepnības,
bet dvēseli no bailēm.
Dod, Dieviņ,
Rasas lāsē pazemību rast,
Saulē sasilt sirdij,
Akmenī laimi cirst,
Strautā bēdas aizskalot.
Dod, Dieviņ, gaišu prātu
Laimē visiem dalīties!
Ļaužu lūgsna kā melodiska kristāla šķinda pacēlās debesīs, saviļņodama visu debess kupolu.
Malā nostājusies, vēroju viņus kā viesis, līdz mani pamanīja kāds zēns un, pienācis klāt, saņēma manu plaukstu un čukstēja:
- Kāpēc tu nelūdzies?
- Es neprotu.
- Dieviņš nav bargs, lai mūs sodītu, viņš ir kā tēvs, kā draugs un brālis, bet tuvam draugam neviens nevēlas likt vilties vai skumdināt. Dieva mīlestība mūsu dvēselē nonāk caur Dabu. Viņš glāsta mūs vēja pūsmas maigumā, šķīsta veldzējošās lietavās, priecē ar varavīksnes loku un ieaijā zvaigžņotās debess šūpulī. Viņš vienmēr atbild uz lūgsnām un dod sirdsmieru. Manas piepildās vienmēr, jo vēlos tikai vienu - būt mīlētam un mīlēt. Tieši šis varenais spēks mūs padara bagātus un drosmīgus.
|
