Lūsija Dilana "Debesis tepat līdzās"
 Sirsnīga pasaka pieaugušām meitenēm
Tomēr tā nav tipiska pasaka - tajā nedzīvo princeses zelta būrīšos un aiz trejdeviņiem kalniem neparādās bruņinieka stāvs baltā zirgā. Brīnumainais šeit notiek pavisam vienkārši, gluži ikdienišķā vidē, kurā netrūkst sadzīvisku problēmu, cilvēcisku kļūdu, draudzīgu suņu un literatūras mīlestības. Un, protams, kā jau pasakām pieklājas, arī laimīgu beigu.
Ir maz lietu, kurām būtu grūtāk noticēt kā Annas un Mišelas draudzībai. Pirmā ir emocionāla, atklāta, dzīvi, cilvēkus un suņus mīloša bibliotekāre, kurai jācīnās ar triju pameitu untumiem un savām ilgām pēc pašas bērna, otrā - piesardzīga, noslēgta, pedantiski kārtīga uzņēmēja. Tomēr tieši abu draudzība ļauj gan izveidot ideālo mazpilsētas grāmatveikalu, gan arī no jauna atklāt dzīves mirdzošākās šķautnes.
Autores vienkāršība un labestība romānu piepilda ar klusu prieku, sniedzot lasītājam atelpu un sirdsmieru. Lūsija Dilana atļaujas būt gan naiva, gan optimistiska un sirsnīga humora caurstrāvota, romāna lappuses darot par gaišu, dzīvesgudru lasāmvielu, kas ikvienam ļauj sajust debesis tepat līdzās - mājās, ikdienas dzīvē, apzinoties, ka laime meklējama ne tikai Parīzē, satriecošā karjeras kāpņu augstumā vai nemitīgā skrējienā pēc atzinības - laime rodama it visur, ja vien ir gatavība to sastapt.
Mani, kā bibliotekāri un grāmatu mīli vairāk piesaistīja tieši tas, ka liela vieta romāna darbībā ir atvēlēta grāmatām - kāpēc lasām, kāpēc nelasām, kā iemācīt bērniem iemīlēt lasīšanu... Lai gan galvenās varones ir divas reizes jaunākas par mani, saskatīju līdzību šur tur ar sevi. Biju mazliet vecāka, kad sapratu, ka dzīvē parasti nenotiek tā, kā aprakstīts grāmatās... Bet - vai tāpēc nelasīsim? Un - nesapņosim?...
|
|
