Annas Skaidrītes Gailītes vārds daudziem latviešu autoru darbu cienītājiem ir labi pazīstams un viņas darbi tiek ar interesi lasīti un gaidīti. Arī es esmu lasījusi gandrīz visas viņas sarakstītās grāmatas, kurai nu jau piepulcējies šis neparastais likteņstāsts...
----------------------
Videoklipā var redzēt grāmatas atklāšanas svētkus:
-------------------------
Turpinājumā – par grāmatu stāsta Valda Priekule:
Anna Skaidrīte Gailīte atklāj neparastu likteņstāstu
Nu jau mēnesi Latvijas grāmatnīcās desmit visvairāk pirkto grāmatu vidū ir Annas Skaidrītes Gailītes pērnā gada nogalē iznākusī grāmata „Neredzamo važu gūstā”. Pagājušajā nedēļā tā bija ceturtā pircēju visvairāk pieprasītā. Arī bibliotēkās uz grāmatas lasīšanu jāgaida rindā.
Kādus likteņus šoreiz izgaismo rakstniece?
- Tas apjomā nav liels darbs un tajā neatradīsiet literārās mežģīnes un ierasto sirsnību. Tas ir lakonisks un ļoti skaudrs stāsts par mazu zēnu, kuru latviete Anna Rauze, savtīgu nolūku vadīta,1945.gadā aizvilina no bērnu patversmes Briselē, atņemot bērnam māti, tuviniekus, dzimteni un identitāti. Šī sieviete nedara godu mūsu nācijai. Viņa, lai cik grūti teikt, ir pašlabuma meklētāja un noziedzniece, - tā grāmatas atvēršanas pasākumā izdevniecībā „Zvaigzne ABC” savu grāmatu raksturoja pati autore.
Romānā atklāta Annas Rauzes, pēc vairākkārtējas dzimšanas datu viltošanas Annas Jaunzemis, bēguļošana ar nolaupīto trīsgadīgo vācu puisēnu Pēteri Tomasu uz Lībeku, tad Minheni un visbeidzot uz bezgala tālo Kraistčērču Jaunzēlandē. Lai jauktu pēdas zēna mātes un varas iestāžu uzsāktajai meklēšanai un izvairītos no atbildības, Anna Rauze ar viltu pamanās mainīt arī zēna vārdu, nu viņš ir Georgs Jaunzemis. Lai kā autore censtos izprast un pat attaisnot Annas Rauzes rīcību, tomēr nākas secināt, ka šo sievieti ir vadījis salts aprēķins – uzlikt Georgam par pienākumu nodrošināt viņai mierīgas un pārtikušas vecumdienas, pat nepieļaujot pašam savas ģimenes izveidošanu. Var tikai minēt, kāpēc šai svešumā aizklīdušajai vientuļajai sievietei sirds uz zēnu tā arī neiesilst – ikdienā pirmajā vietā allaž ir pašas ērtības un vajadzības. Kad zēns novēloti uzsāk skolas gaitas, izrādās, ka viņš pat vēl burtus nepazīst. Kad puisēns nokļūst sociālo dienestu aprūpē, „māte” saņem brīdinājumus par bērna nepietiekamu ēdināšanu mājās.
Tikai pēc Annas Jaunzemis nāves 1978.gadā Georgs uzdrošinās uzsākt savu sakņu meklēšanu, jo visu laiku šķitis dīvains viltus mātes apgalvojums, ka viņiem nav neviena tuvāka vai tālāka radinieka. Meklējumu ceļš 1997.gadā viņu atved uz Latviju, kur Georgs sastop Viju, atsaucīgu un ieinteresētu palīgu patiesības meklējumos un arhīvu materiālu izpētē. Izstaigājot garus iestāžu gaiteņus un rakstot daudzus pieprasījumus vairāku valstu institūcijām, pa abiem izdevies noskaidrot, ka Georgam Vācijā bijusi arī māsa Gerda un īstā māte Ģertrūde van de Velde Briselē nodzīvojusi garu mūžu. Diemžēl satikt viņas vairs neizdevās, toties atrasti māsas dēli un citi radinieki. Nu jau vairāk nekā divpadsmit gadus Georgam mājas ir Rīgā kopā ar Viju. Te rasts agrāk nepiedzīvots ģimenes siltums – iejūtība, sapratne, sirsnība, rūpes citam par citu.
- Tā ir pasaka ar laimīgām beigām, - grāmatas atvēršanā sacīja Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Līkops, uzsverot, ka šī organizācija joprojām saņem iesniegumus ar lūgumu palīdzēt sameklēt tuviniekus, ar kuriem saikne zudusi II Pasaules kara laikā.
Latvijas Kara muzeja II Pasaules kara vēstures nodaļas vēsturniece Ieva Kvāle, daloties iespaidos par grāmatu, uzsvēra, ka neviena rakstnieka fantāzija nespēj izdomāt tādus likteņus, kādi ir daudziem Latvijas iedzīvotājiem, taču šis stāsts nav tikai ģimenes stāsts, tā ir Eiropas un Pasaules vēstures grāmata.
Annas Skaidrītes Gailītes darbos līdztekus spilgtiem tēliem iezīmējas precīzs laikmeta un vides raksturojums. Šī grāmata no citiem autores likteņstāstiem atšķiras ar to, ka varoņu dzīves ceļi aizvijas tālu aiz Latvijas robežām, tāpēc ilgi nācies studēt vēstures faktus, iepazīt dokumentus un citus materiālus, kas raksturo dzīves apstākļus un režīmu kara bēgļu nometnēs Beļģijā, Vācijā un Jaunzēlandē. Dažādu izziņu kopiju vien izpētīti divi diski.
– Esmu ieguvusi zināšanas par tālo un nezināmo pasaules malu Jaunzēlandi. Esmu izpētījusi un pa to virtuāli izvandījusies tik daudz, ka, liekas, esmu tur jau pabijusi. Cilvēku likteņu izzināšana daudz dod arī emocionālā ziņā, - personīgos ieguvumus no rakstīšanas procesa vērtē rakstniece. – Ar aprakstītajiem varoņiem kļūstam par tuviniekiem, dvēseles radiniekiem. „Tu esi mūsējā,” - pēc grāmatas „Dzirkstis no dievišķās uguns” izdošanas teica Kalvju dzimtai piederīgie. Tāpat tas ir arī ar šīs grāmatas varoņiem: Georgs, nē, nu jau atkal Pēteris Tomass, un Vija gaida vasaru, kad varēs atbraukt uz Jēkabpili.
Anna Skaidrīte Gailīte teic, ka daži, kas izlasījuši grāmatu, atzinušies: „Cik grūti lasīt!” Vai valoda būtu kļuvusi smagnēja? Izrādās, ka nē, sāpīgi saviļņojot neaizsargāta bērna liktenis. Taču dzīvē notiek arī tā. Kāpēc latviete Anna reiz tā rīkojusies? Atbildes nav.
Izdevniecības „Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka grāmatas atvēršanā izteicās, ka tas ir stāsts, kurš nekad nedrīkst atkārtoties, un ka šai grāmatai ir jāpāriet pāri robežām. Šķiet, tā arī notiks – par grāmatu jau ir ieinteresējies kinorežisors no Vācijas Vilmans Ginters.
