Rakstnieces Liānas Miķelsones, pēc pamatprofesijas ķirurģes, vārds latviešu lasītājam vairs nav svešs. Pirms teju desmit gadiem – 2003. gadā – iznāca romāns Pasaki Lukrēcijam, bet 2006. gadā – grāmata Auni un ārsti. 2012. gada Ziemassvētkos ceļu pie lasītāja sākusi autores trešā grāmata, kuru izdevis Apgāds Zvaigzne ABC un kurai dots intriģējošs nosaukums Vai nāks Tava valstība?
Nosaukums šķiet liecinām par darba reliģisko kontekstu, taču tas apstiprinās vien daļēji. Jā, jau romāna pirmajās lappusēs lasītāju uzrunā pazīstami tēli – senās Palestīnas tuksnešainajā ainavā sastopas Jēzus un kāds, kurš sevi dēvē par Luciferu. Taču tas nav sastindzis ikonu Jēzus un tas nav biedējoši ragains un astains Lucifers – viņi abi ir dzīvas un elpojošas būtnes, kaut arī – rakstniece to neuzsver, bet nenoliedz – vairāk nekā tikai cilvēki.
Jēzus attēlots brīdī, par kuru Bībelē ziņu nav – pēc kristībām Jordānā, atrodoties krustcelēs. Vai uzņemties misijas nastu, vai atgriezties mierīgā tuksneša filozofu sabiedrībā? Lucifers kārdina, mēģina pierunāt, argumentē, ka neviens un nekad nenovērtēs Jēzus upuri, un kā pierādījumu cilvēka nelabojamai dabai sola parādīt visas septiņas savas netikumu sejas – tiklab (no abu sarunbiedru skatpunkta) tagadnes kā divtūkstoš gadu tālas nākotnes veidolos. Un rakstniece izmanto gadsimtiem seno, jau Džovanni Bokačo un Džefrija Čosera iecienīto "stāstu stāstīšanas" metodi – caur septiņiem stāstiem par dažādiem cilvēkiem, no kuriem katrs savā dvēselē nes vienu no liktenīgajām kaislībām, kuras pazīstam kā "septiņus nāves grēkus". Un plecu pie pleca nostājas izputējis Latvijas biznesmenis un ar alkoholismu sirgstošs Krievijas slimnīcas sanitārs, teju operas cienīgs itāļu mīlētājs no Kapri salas un vientuļa Izraēlas vecmeita, vācu aptiekas darbiniece ar netradicionālu orientāciju un Alpu viesnīciņas saimniece, bet rindas galā ar satriecošu atklātību nostājas arī autore pati...
Nedz septiņi stāsti, nedz tos savstarpēji sasaistošais stāstījums par Jēzus un Lucifera klejojumiem senajā Palestīnā nav rafinēti, zemtekstu un papildnozīmju pilni – tie ir vienkārši un skaidri kā pasakas, taču tieši tāpēc spēj "izkustināt dvēseli no eņģēm". Tāpēc Vai nāks Tava valstība? ir grāmata, kura spēs uzrunāt jebkura vecuma cilvēku un jebkura žanra literatūras piekritēju. Tā būs lieliska dāvana jebkuram, kuru saista stāsti par ikdienas cilvēku, kā arī katram, kuram nav sveši tā dēvētie mūžīgie jautājumi.
„Visapkārt daba ir klusa un laimīga, uz raupjajiem klintsakmeņiem neskaitāmās rasas lāses gaida sauli, lai iemirdzētos un iztvaikojot saplūstu ar debesu krāsām. Arī puķes, kas pārņēmušas šo salu savā trakajā ziedēšanas neprātā un pagaidām cieši sakļāvušas ziedlapas, ir gatavas ikrīta atvēršanās priekam. Vēl tikai nedaudz jāpaciešas, vēl sīks mirklis, viens elpas vilciens, un brīnums būs atnācis – lēks saule un visi, kas aug, ložņā, rāpo un staigā, pamodīsies kopā ar tās spožumu un dzīvos – ziedēs, smaržos, skries, tekalēs, mīlēs, sasauksies, cietīs mokas, cīnīsies pēc elpas, ienīdīs, ieraudzīs no jauna, sapratīs, noliegs, un tā no sākuma līdz beigām, tā katru rītu trakā virpulī līdz pat vakaram, kad atkal klāt būs nakts, kas ņems savu daļu, nomierinās apskurbušo pasauli un visam pāri pārvilks zvaigžņoto velvi. To sauc par dzīvi, par mūžu, par sākumu, par jaunu dienu un laika ritumu. Un nav svarīgi, kā to sauc, tik un tā tas nav atkarīgs no katra sīkā elpotāja vēlēšanās, tā ir lielā un nepārspētā daba, kas elpo kopā ar mūžību, ievelk to un izpūš, uzplaucē ziedu un ar salnas ledaino roku vienā mirklī izdzēš tā krāsu, iedod cilvēkam pirmo spalgo kliedzienu un pēc pavisam īsa brīža to atņem un aizver tā acis. Par to var domāt vienmēr, var to neredzēt, var sajūsmā kliegt katru mīļu brīdi par šo nebeidzamo atdzimšanu. Protams, var, bet ne mūsu smiekli, ne asaras, ne mūsu lāsti, ne triumfa odas nemainīs nenieka. Ne sekundi ātrāk neiestāsies rīts, nepierims lietus un vējš, nenobirs ziedputeksnis, nenodunēs pēdējais sirdspuksts, un nesastapsies tie, kuriem liktenis viņu ceļu krustu iezīmējis zvaigznēs. Viss ir izlemts un notiek pats no sevis, no mūsu vēlmēm tik neatkarīgs, un mēs tikai ejam uz priekšu, griežamies šajā krāsainajā pasaulē, veram acis katru rītu līdz ar sauli un sakļaujam pirkstus, kad, tik noguruši no dienas krāsām, alkstam nakts samtainā melnuma un miera. Diena ir kā dzīve ar savu sākumu un galu, ar pamošanos, aizmigšanu un īsto, nebeidzamo mūžību.”
