Grāmatas autors Andrejs Saļikovs (1961) ir fotogrāfs, ceļotājs un talantīgs stāstnieks. Šī ir pirmā grāmata, kuru viņš uzrakstījis pēc iepazīšanās ar sūfiju pasauli. Lasītājs šeit atradīs gan ceļojuma aprakstu, gan padomus tiem, kuri ceļā ņem līdzi fotokameru, gan arī aizraujošu, sūfija sarakstītu traktātu, kurā ir runa par dzīves mērķiem, dvēseles augšupejas pakāpēm, harismas būtību, saziņas likumsakarībām, personības attīstības posmiem un sevis izziņu. Grāmatu papildina autora fotogrāfijas, kas tapušas Turcijas ceļojumā. "Sūfiju ordeņos nenotur garas runas. Sūfiju apmācības pamats ir garīgā prakse un orientācija uz Dievu, nevis ārējiem faktoriem vai grāmatu studēšanu. Grāmatas noslīpē prātu. Pat ja tajās varētu rast atbildes uz visiem jautājumiem, nebūtu paša galvenā, proti, personiskā pārdzīvojuma. Sūfija galvenais mērķis ir iepazīt Dievu." (A. Saļikovs) Jātzīstas, ka zināju par šādu virzienu - sūfisms, taču neko sīkāk. Nu sapratu, cik daudz sakrīt ar manis izvēlēto Ceļu. Un tik daudz gribējās izrakstīt...Izvēlējos dažus citātus:--------------------------
Neviens nevar izskaidrot, kas īsti ir sūfisms un kad tas radies. Sūfisms pilnīgi noteikti nav reliģija, taču nav arī tīra filozofija šā vārda striktākajā nozīmē. „Sūfisms ir tikums, tā ka jebkurš cilvēks, kas uzlabo pats savu raksturu, tajā pašā laikā uzlabo arī savu sūfismu.” (al Katāni)
Turklāt neviens sūfijs neatzīsies, ka viņš ir sūfijs. Tāpēc atšķirt sūfiju no pārējiem cilvēkiem ir grūti. Nav tādu konkrētu vietu, izņemot skolu, kur sūfiji regulāri pulcētos, viņiem nav savu tempļu un īpašu dievkalpojumu. Nav pirmavotu, sūfijus nedala pieredzējušos sūfijos un sūfijos iesācējos. Nav arī reliģisku ierobežojumu. Sūfijs var būt gan kristietis, gan budists, gan musulmanis. Sūfijs jums iztulkos bībeti, izskaidros astoņkāršo budisma ceļu un parādīs Dao. Iespējams, ka sūfiji skaita ekumēniskas lūgšanas un varbūt pat noliek pa svecītei ikvienai reliģijai par godu. Un sūfiji paši cits citu pazīst nevis pēc īpašām zīmēm, bet pēc acīm.
Te atkal nonākam pie jautājuma par Skolotāju. Kad mēs paši spēsim atšķirt vārdus un būsim iemācījušies klausīties, tad atradīsies arī cilvēks, kurš zinās, ko tieši jums vajag darīt zināmu, un kuru jūs iemīlēsiet. Varbūt tas būs nevis stalts, bet gluži necila auguma cilvēks, varbūt viņš smēķēs un varbūt pat šļupstēs. Starp citu, nav nekādas jēgas censties dabūt sev par Skolotāju līderi. Saskaņā ar sūfiju nostāju par Skolotāju var kļūt ikviens cilvēks, pat ne sevišķi gudrs un pat visai aprobežots cilvēks, pat tāds cilvēks, kas nemaz netic Dievam un kam laiku pa laikam tīri labi patīk iemest. Kā savulaik sacījis Paracelzs: „Pestīšana nav panākama nedz ar gavēšanu, , nedz ar īpaša apģērba nēsāšanu, nedz arī ar sevis mocīšanu. Tas viss nav nekas cits kā vien māņticība un liekulība. Dievs itin visu ir radījis tīru un svētu, un cilvēkam vairs nav nekādas vajadzības to svētīt.” Es no savas puses vēl gribētu piebilst, ka nav nekādas vajadzības arī apgānīt.
Ja ir nodibināta saikne ar savu iekšējo avotu, ar Dievu sevī, ar Gaismu, kas staro ikvienā cilvēkā, tā allaž pateiks priekšā, kas ir pareizi un kas – nepareizi, kaut arī jūs nebūsiet līdz galam pārliecināti un varbūt pat izjutīsiet nelielu satraukumu.. ieklausoties savā iekšējā balsī, cenšoties to nevis ignorēt , bet izmantot sapratnes un pārveides labad, ir iespējams kļūt par vienu no tiem, par kuriem mēdz sacīt – viņš ir pārvērties, viņš burtiski staro, viņš ar smaidu apgaismo visu ap sevi. Un varbūt tieši smaids tad arī kļūs par zīmi, pēc kuras jūs šajā daudzveidīgajā pasaulē tiksiet atšķirti no citiem. Un jūs smaidīsiet mulsi un līksmi, un starosiet gan uz bis, gan tāpat vien, sev pašam par prieku, jo gluži vienkārši vairs nevarēsiet savu smaidu apslēpt pat uz ielas, pat no garāmgājējiem.
Disciplinējiet sevi, koncentrējoties uz labo. Būt laimīgam nemaz nav tik viegli. Tas ir darbs, kas prasa koncentrēšanos. Toties, ja esi labā omā, paši dievi nāk tev palīgā. Rodas daudz lielu un mazu, bet, galvenais, laimīgu sakritību. Jautājumi atrisinās paši no sevis. Tādejādi izpaužas smalko plānu darbība. To savstarpējās sakarības mēs nezinām, taču katra sakritība apliecina, ka esi uz pareizā ceļa un viss notiek.
Tikpat bieži mēs piedzīvojam arī tieši pretēju notikumu attīstību. Pēkšņi vienalga kāds notikums mūs izsit no līdzsvara un mēs pieņemam lēmumus, ar kuriem sagraujam visus savus līdzšinējos plānus. Izrādās, ka tiem nav bijis pamata. Ritms sajūk, cilvēks nervozē. Nav ko nervozēt. Gluži vienkārši ir jāatzīst, ka tavi plāni nebija pareizi. Atsakies no tiem. Viss notiks un ies kā pa sviestu. Tikai ne tā, kā vajadzēja notikt pēc tavām domām. Vai nu nevajadzēja, vai tev nepienākas, bet notiks pavisam citādi – un viss būs uz labu, vari tam ticēt. Ne mazums vārtu ir sagāzts un ragu aplauzts, iekams cilvēks atrod līdzsvaru dzīvajā pasaules audumā, kas visu laiku mainās un nemaz nelīdzinās tam, ko mēs gaidām. Pieredze ir vēl interesantāka un spilgtāka, ja pret to izturas bez aizspriedumiem.
Mīlestība ir dabisks stāvoklis, kurā mēs paplašinām savu uztveri, vēlamies būt kopā ar mīļoto cilvēku, dalīties ar viņu, sarunāties. Mīlestība ir visaptverošas jūtas. Mīlestība dod mums spārnus, bet var sagādāt arī sāpes. Mēs esam viscaur atvērti. Sirds arī atveras. Atklājas arī viss tumšais, kas līdz šim bijis apslēpts. Tieši sāpju brīžos uz āru izlaužas daudz kas tāds, ko mēs sevī neesam pat nojautuši. Notiek abpusēja transformācija. Un mums nav tiesību to pārtraukt. Tā nav mūsējā.
Ir lietas, kuras regulēt mums nav pa spēkam, - dzimšana, nāve un mīlestība. Mīlestības nogalināšana ir tikpat liels grēks kā slepkavība, kā pašnāvība. Mēs nevaram kontrolēt mīlestību.
Paradīze un elle atrodas cilvēkā pašā. Un nav atkarīga ne no viena cita.
Mēs paši sev apzināti vai neapzināti pievelkam to, kas mūs dara par tiem, kas esam. Tieši tādēļ, lai mēs paši saprastu, kas tad īsti esam. Tikai uz Zemes mēs varam atvērties līdz galam un centrēties sirdī. Tomēr mūsu enerģijas rezerve var būt par mazu, un tādā gadījumā iecentrēšanās sirdī nav iespējama. Tāpēc ir svētīgs jebkurš mūsu solis, kas vērsts uz enerģijas uzkrāšanu un pareizu lietošanu. Skolotājs mums saka: dvēseles kristāls un apziņas kristāls ir aizbīdīti viens no otra prom, un abus šos zobratiņus savienot ir ārkārtīgi grūti. Tieši no šā apstākļa tad arī izriet tēze, ka dzīve ir cīņa.
Un arī savu likteni mēs paši esam izvēlējušies, un tas mums ir zināms. Droši vien tāpēc mēs vienmēr cenšamies pieņemt pareizu lēmumu, intuitīvi jūtam, vai tas tiešām ir pareizs, un esam dziļi gandarīti, ja tas tāds ir, turpretī dusmojamies un skumstam ik reizi, kad kaut kas notiek ne tā, kā „vajag”, kad paši ejam ne tur, kur „vajag”, un esam zaudējuši prieku un Ceļa Svētības apziņu.. Nožēla pamazām pārvēršas depresijā, un mēs vairs nespējam lēnprātīgi un mierīgi pieņemt to, ko paši esam pelnījuši un savā dzīvē ievilkuši. Tas nozīmē, ka esam zaudējuši kontaktu ar sevi. Patiesībā jebkurai dzīves situācijai mēs jau esam gatavi. Lai arī kāda šī situācija būtu, mēs paši to esam radījuši – tikai tālab, lai noskaidrotu, kas tad īsti esam un ko sevī nesam. Noskaidrotu tieši darbībā, saziņā, konkrētā situācijā. Kāpēc mums radusies tieši šāda situācija, un kāpēc tā radusies attiecībās tieši ar šo cilvēku? Bieži vien uztveres prizma mūs pieviļ, jo iejaucas prāts, sākdams izvērtēt rīcību, bet vērtēšana traucē jušanu. Lai arī ko es kuru reizi būtu „pasūtījis”, sliktais esmu es pats, nevis otrs cilvēks. Un visi turpmākie notikumi būs atkarīgi no tā, kā es šo situāciju pieņemšu. Identificēšanās ar savu aizkaitinājumu nozīmē iziešanu nevis attiecīgajai situācijai cauri, bet gan ārpus tās, un šādā gadījumā aizkaitinājums sāk pieaugt gluži vai ģeometriskā progresijā. Mums nekad netiek dots nekas tāds, ko mēs nevarētu izturēt. Ne prieki, ne bēdas nekādā gadījumā nevar būt absolūti sveši un neatkarīgi no mums. Visi prieki un bēdas ir organiska mūsu dzīves sastāvdaļa. Tā uzskata sūfiji. Viņu dzīves kredo ir pilnīga pieņemšana. Pacietība, miers, lēnprātība un gatavība ar cieņu pieņemt visu, ko dzīve dod vai arī, gluži otrādi, nedod.
Sūfisms ir esības pārdzīvojums, nepieciešams pārdzīvojums. Sūfisms nav reliģija. Tas ir Ceļš. Sūfisms ir māksla un zinātne. Sūfisma jēga nav statiska, un ārpus sūfisma, respektīvi, ārpus prakses, tā nemaz nav izzināma. Sūfisms ir aromāts, tas nav gaiss, taču tas piepilda gaisu, ko mēs ieelpojam un izelpojam, un vienlaikus tas ir arī pareiza elpošana, ikviena elpas vilciena apjēga un mērķtiecība.
Ticība Dievam. Mums katram ir savs, tīri individuāls priekšstats par Dievu. Tātad – cik cilvēku, tikpat arī attiecīgo priekšstatu. Katrs cilvēks ir radītājs. Viņš veido pats sevi un savu Dievu. Tāpēc arī Dievs iznāk tik dažāds – gan Bodhisatva, gan Buda, gan taisnīgs, gan žēlsirdīgs, gan arī nežēlīgs Dievs.
Ja ticība Dievam ir absolūti individuāla lieta, neviena ticība nevar būt nedz laba, nedz slikta, nedz īsta, nedz arī neīsta un nevienas ticības Dievs nevar būt nedz labāks, nedz sliktāks par jebkuras citas ticības Dievu. Vienīgais, bez kā nevar būt pašas ticības, ir individuālais pārdzīvojums jeb individuālā izjūta.
