MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


11.10.2013.


     Caur "Eņģeļu acīm" satiktā dvēselīte...

 Tā ir tāda neparasta sajūta, kad jūti – esi saticis savas dvēseles radinieku... Man biežāk tā noticis ar grāmatām, ar rakstīto vārdu, kad sajūtu, ka tieši tas mani šobrīd „uzrunā” un dod Spēku. Es gan nevaru nosaukt vienu vienīgu grāmatu, kas man nākusi līdzi visai dzīvei, jo katram manas dzīves posmam ir bijusi kāda grāmata, kāds teksts, kāds dzejolis vai kāda vēstule, kas man palīdzējuši tuvoties sev. Retāk gan notikušas reālas tikšanās ar šo rakstīto vārdu autoriem.
 
Šoreiz tā notika. Vispirms bija grāmatiņa no sērijas “Eņģeļu acis”, kas atnāca negaidīti, neko nezinot ne par šo grāmatu, ne tās jauno autori Kristīni Mucinieci, bet, sākot lasīt, tā manī radīja atbalsi. It kā jauniešiem, it kā jau nekas būtiski jauns no manas šī brīža pieredzes raugoties, taču tas, kā tas viss ietērpts vārdos, izstaroja tādu Mīlestību un Gaismu, pēc kuras tiecos arī es. Tikai vēlāk uzzināju no Kristīnes vēstulēm, cik smags bijis šis viņas Ceļš uz Gaismu. Ar nepacietību gaidīju nākamo grāmatiņu, ko nu jau lasīju ar prieku sirdī, lai gan tēma nemaz tik priecīga šai grāmatā nav, bet tagad autore man jau bija zināma. Turpinājās arī mūsu vēstulīšu apmaiņa, līdz beidzot 10.10.2013. tikāmies Mazsalacas bibliotēkā!
 
Tās izjūtas nav aprakstāmas, bet tās bija tik dziļas un atbalsojās arī citās dimensijās, ko tikai mūsu dvēselītes juta...
 
Kristīne mēroja tālu ceļu uz Mazsalacu no Lielplatones ar sabiedrisko transportu. Vienīgi no Valmieras un atpakaļ viņu aizvedām... (Paldies Aivaram!)
 
Mazdrusciņ no Mazsalacas puses rudenīgās dabas jaukumiem izbaudījām nelielā pārgājienā – Salacas krasti, Eņģeļu ala, Sapņu trepes, Rūķīšu taka, Neļķu klintis, Skaņaiskalns... Dažus fotomirkļus Kristīne saglabāja un vēlāk atsūtīja arī man. Tikpat jaukā gaisotnē notika mūsu saruna bibliotēkā ar tiem, kuri bija atnākuši uz šo tikšanos, jo atnāca jau tikai tie, kuriem bija jāatnāk! Nekas šai dzīvē nenotiek nejauši, tāpat vien. Ja arī kāds nebija lasījis Kristīnes grāmatiņas, tad tagad noteikti izlasīs. Vismaz “Mīļgrāmatiņu”, ko bija iespēja iegādāties un saņemt autogrāfu. Man personīgi un arī bibliotēkas lasītājiem Kristīne dāvināja šo brīnišķīgo  grāmatu.
 
Atpakaļceļā uz Valmieru jau krēsloja, bet pavīdēja doma par Zilokalnu. Tik tuvu pabraukt garām un neredzēt... Laikam jau sauca, tādēļ arī aizbraucām uz mirklīti, sasveicinājāmies, ar pateicību pieņēmām to, ko mums tai brīdī deva... un atvadījāmies līdz citai reizei...
 
Paldies, Kristīne, par VISU!
 

 Prieks nākoša dienā bija saņemt no Kristīnes vēstulīti:

 “Labrīt, Maija!

Paldies, paldies, paldies Tev arī!!!! Tas bija pasakaini un nenovērtējami! Lai arī varbūt liekas, ka "nekas jau TĀDS nenotika", sajūtas tomēr saka, ka notika kaut kas ĻOTI liels... Nav man ne vārdu, ne iespēju aprakstīt tās iekšējās sajūtas, kas tagad manī valda. Bet man jau liekas, ka Tev ir tāpat. Šie ir tie brīži, ka laikam nemaz nevajag neko mēģināt ietērpt vārdos...
Mājās tiku labi. Vēl vajadzēja ielikt dienasgrāmatā rakstiņu, ko daudzi gaida jau katru dienu. Laikam esmu pieradinājusi... Bet galvā briest kāds mazs pārdomu stāstiņš no manis, tik nezinu kad "iznāks" laukā. Pagaidām vēl nevaru atgriezties uz Zemes pēc vakardienas!!!

Paldies no visas sirds!

Sirsnībā - Kristīne.”

 

PALDIES MŪSU EŅĢEĻIEM, KAS PALĪDZĒJA MUMS ATRAST VIENAI OTRU!

Ar mīlestību un gaismu sirdī - Maija

Komentāri (0)  |  2013-10-12 00:20  |  Skatīts: 815x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ