Esmu jau pieminējusi Kristīni Mucinieci gan savās vēstulēs, gan viņas grāmatu apskatā. Kad iznāca viņas pirmā grāmata no sērijas "Eņģeļu acis", autores vārds daudziem bija nezināms. Tagad - pēc dažiem gadiem - Kristīne ir daudziem pazīstama ne tikai kā vairāku grāmatu autore, bet arī kā Gaismas skolotāja, kas strādā gan ar izjūtām, gan vārdiem, gan krāsām... Palīdzot citiem ieraudzīt to, ko pati apguvusi.
Ievietošu pa daļām šeit Kristīnes gaismas domas, kas bija ievietotas lapā -
Gaismas domas no Kristīnes Mucinieces
Gaisma bez robežām– cilvēka patiesā būtība.
Mēs esam SAVAS dzīves Meistari.
Cilvēku dzīvēs tagad notiek izmaiņas. Cits tās sajūt, cits vēl ne. Tās var būt gan fiziski izjūtamas izmaiņas mūsu ķermeņos, gan arī garīgas izmaiņas mūsu apziņā. Pēkšņas sāpes, nogurums, viegli reiboņi, līksmes momenti, kas mijās ar straujiem apātijas brīžiem, nervozums, ātras dusmas, kuras pēkšņi nomaina prieks, it kā nekas nebūtu bijis, utt., utt. Vienu vārdu sakot nesaprotamas un diskomfortu radošas norises, kas visticamāk rada jautājumu– kas ar mani notiek?
Šādos brīžos nevajag tam ļaut sevi pārņemt un iedziļināties, bet uztvert to, kā absolūti normālu parādību savā transformācijas procesā. Mēs maināmies. Un tas ir pilnīgi normāli. Mainās Zeme. Un šie procesi atstāj ļoti spēcīgu iespaidu uz mums, gribam mēs to vai negribam. Cits šīs izmaiņas pārdzīvo ļoti spēcīgi, kāds cits tās izjūt vieglāk. Tāpēc, lai mēs tās pārdzīvotu pēc iespējas vieglāk, ir jāmaina mūsu attieksme pret notiekošajiem procesiem. Viss notiek pareizi un tas ir jāuztver ar prieku. Meklējam un iesaistāmies nodarbēs, kas liek kustēties un rada prieku, paceļ vibrācijas– staigāt, uzturēties pēc iespējas vairāk dabā, svaigā gaisā, dziedāt, dejot, apmeklēt pozitīvus pasākumus, pēc iespējas samazināt treknu ēdienu daudzumu uzturā, vairāk ēst svaigus dārzeņus un augļus, dzert tīru ūdeni. Radam neatkarīgu prieku SEV PAŠAM! Neiesaistot un neliekot mākslīgi priecāties citiem. Prieks SEV! Tad šīs transformācijas notiek harmoniskāk un katram atbilstoši, neļaujot ieslīgt apātijā.
Jau tagad pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka daudzas lietas vairs nestrādā tā, kā tas bija pierasts iepriekš. Mēs atrodamies Jaunajās enerģijās, vecās enerģijas ir aizgājušas, un vecajām sistēmām un lietām vairs nav šo enerģiju atbalsta, tāpēc arī daudz kas vairs nestrādā. Tas attiecās uz visām mūsu dzīves sfērām. Tas rada satraukumu un stresu– mēs nesaprotam kas notiek.
Vecajam ir jāaiziet. Tas paņem sev līdz ļoti daudz no mūsu dzīvēm. Vai mēs to gribam, vai negribam. Tas radīs satraukumu, jo aizies arī tādas lietas, ko mēs neesam gatavi atdot. Taču mums ir jāsaprot, ka– lai arī cik sāpīgi, nepatīkami vai satraucoši ir zaudēt veco un pierasto– jaunais nāk ar NEIEROBEŽOTĀM iespējām mūsu turpmākajai dzīvei.
Pašreiz mums to ir grūti saprast, jo to, ko nevar aptaustīt ir grūti izprast! Bet tāpēc mēs tagad esam te un tagad, lai apzinātos un izprastu un KATRS SEV to varētu atvērt– šīs iespējas, šīs zināšanas, šo pārticību, šos sapņus– ienest un realizēt SAVĀ dzīvē. Tikai un vienīgi SAVĀ!
Līdz ar vecajām enerģijām aiziet arī vecais domāšanas veids. Un tāpēc paliek arvien grūtāk. Iesākumā. Jo sapratne par lietu kārtību MŪSU dzīvēs mainās līdz pašiem pamatiem. Tas it kā sākumā pat izsit pamatu mums zem kājām. Mums vismaz tā liekas. Tas būtu tā, it kā putnēns mācītos lidot– pirmo reizi atstājot ligzdu. Tāpat ir ar mums. Mēs esam gaisā– ligzda aiz muguras– nākamais nosēšanās punkts tālu priekšā. Nekas cits neatliek, kā uzņemties atbildību pašiem. PAŠIEM! Katram par SEVI! Jo viss ir mūsos. Viss jau tur ir iekšā. Jaunās enerģijas to visu atbalstīs un ļaus visam piepildīties brīvi un neiedomājami skaisti. Tāpat kā gaisa straumes putnēnam. Tās ies savu ceļu, taču vienmēr putnēnu atbalstīs, ja viņš tām uzticēsies. Viņam neviens nav to mācījis, bet viņš ZINA, ka tā būs. Un arī mēs visi ZINĀM. Iekšēji savās sirdīs.
Kā dzīvot Jaunajā laikmetā?
Kā dzīvot bez ierastās Vecās enerģijas, veciem ieradumiem, veciem uzskatiem, bez ierobežotās domāšanas, bez rāmjiem, ko uzlikām paši sev caur sabiedrības kopumu un dažādām sistēmām?
Brīvi! Neatkarīgi! Pasakaini skaisti un viegli! Atbrīvoti. Caur sajūtām. Starojot! Mīlot sevi!
Neatkarība, brīvība, Mīlestība pret sevi un SAJŪTAS– tās ir lietas, kas strādā šajā Jaunajā laikmetā. Sajūtas ir ļoti svarīgas! Tās ir sirds radītas, lai mēs spētu radīt, lai spētu izvērtēt sirds līmenī vai tas, vai cits ir nepieciešams manā dzīvē. Tikai un vienīgi manā dzīvē. Sajūtas vibrē sirdī un tas ir rādītājs atbildei! Iepriekš nosauktās lietas ir tās, kas tiks atbalstītas. Kas ir neierobežotā daudzumā. Kas ir nākotnes dzīves pamats.
Kas mums to neļauj izbaudīt?
Prāts!
Tas ir jānoliek otrajā plānā. Mēs to nevaram izslēgt. Cilvēks nevar prātu izslēgt! Jo radīšanas procesā tas nav bijis paredzēts. Tāpēc cilvēks ir tāds– ar prātu. Taču cilvēks var prātu nomierināt. Cilvēks var atteikties spēlēt prāta spēles, jo prāts to ar mums dara. Spēlē ar cilvēku spēles, novirzot mūs no mūsu brīvības, no dzīves, kas ir piepildīta ar Mīlestību.
Kas notiek, ja mēs prātu noliekam otrā vietā? Priekšplānā iznāk sirds. Un tajā mēs glabājam visu! Tas ir daudz vairāk nekā glabā prāts. Tās ir neierobežotas zināšanas, tā ir neierobežota Mīlestība, tā ir neierobežota pārticība, tie ir piepildīti sapņi bez robežām!
Prāts mūs paverdzina. Mēs esam prāta vergi. Tiklīdz mēs izvirzām sev sapņus– prāts sāk analizēt– vai esmu to pelnījis? Kas notiks, ja tas neizdosies? Ja kāds no tā cietīs? Ja es zaudēšu naudu? Ko teiks citi? Simtiem jautājumu un atrunu. Un mūsu sapnis tiek nolikts arvien tālāk un tālāk kādā citā vietā, tālu no mūsu sirds. Mēs pat nepamēģinām to piepildīt! Šādi aizejošie sapņi paņem sev līdz ļoti daudz mūsu enerģijas, tādējādi padarot mūs arvien vājākus un vājākus. Mēs pamazām iznīkstam, izčākstam, samierināmies it kā ar likteni!!! Bet kas patiesībā notiek? Prāts tur mūs ieslodzītus rāmjos, ko esam spējīgi nojaukt ar vienu vienīgu NODOMU! Būt brīvam, neatkarīgam SAVAS dzīves piepildītājam– Radītājam! Un prāts no tā ļoti, ļoti baidās...
Kā mēs varam prātu nomierināt?
Ar Klusumu, Dabu un Gaismu. Katrs PATS! Ja ģimene nav tam gatava– nespiežat viņiem to pašu darīt ar varu! Tiklīdz līdzsvarosieties paši– ģimenes sajutīs. Viss mainīsies. Daudzas situācijas mainīsies, bet jāatceras, ka būs jābūt gataviem arī daudz ko atlaist– vecajām lietām ir jāaiziet, zemajām vibrācijām līdz ar tām.
Jo vairāk laika pavadīsim klusumā, jo mēs labāk sadzirdēsim ko saka mūsu Dvēsele, ko mēs nesam savā sirdī. Daba līdzsvaro– viegli, nejūtami, bet ļoti spēcīgi. Ejam laukā, staigājam, braucam ar riteņiem, atrodam skaistas vietas, ainavas, kas priecē un kur jūtamies labi. Uzturamies tajās un ļaujam dabai mūs līdzsvarot.
Gaisma, savukārt, dziedina un sakārto, gan ķermeni, gan visu Smalkajos plānos.
Pats galvenais– mainām pret prātu attieksmi! Neļaujam prātam spēlēt spēles! Klausām savu sirdsbalsi. Tā nerunās skaļi. Tā būs klusa balss. Tā nekad neuzbāzīsies, bet vienmēr pateiks un norādīs uz pareizo ceļu vai atbildi. Prāts neliks mieru, analizēs, muļķos... uzvedīsies skaļi...
