Šajā laikā ir ļoti svarīgi mums visiem atrasties savā Sirds telpā, to apzināties, iepazīt, veidot. Tajā svētajā vietā, kur mums viss ir. Šajā vietā mēs sastopam paši sevi un tas arī ir mūsu galvenais uzdevums – laikā, kas ir te un tagad.
Vajadzētu katru dienu atrast mirklīti laika, lai ieietu savā Sirds telpā. Ja jūtam, ka ir nepieciešamība – varam veidot savu rituālu. Apsēžamies Klusumā, aizveram acis, ļaujam domām paklejot līdz tās norimst, ieelpojam vairākas dziļas ieelpas un tikpat dziļi izelpojam, pārslēdzam savu uzmanību uz savu sirdi. Mēs visi zinām, ka nav svētākas vietas Visumā par mūsu sirdīm. Tāpēc rituālu, ko radām sev, veidojam katrs savu – kā mums uzvesties, ko tur darīt, ko sajust, kā iekārtot šo Sirds telpu, ko tur vēlēties, ko savukārt iztīrīt. Visu, kas mums ir nepieciešams šajā brīdī.
Mums ir jārada savā sirdī vieta, kur viss ir – tieši tas, kas katram pašam SEV ir vajadzīgs.
Klusums, domu tīrība, gaisma, mīlestības neizsīkstošā enerģija, zināšanas – jeb sava Gudrība, miers, vieta, kur sadzirdēt savu Dvēseli, kur ar Nodomu piepildīt sapņus un radīt SAVU neatkarīgu realitāti. Kur nonākt vienotībā ar Augstāko Radītāju, Absolūto Mīlestību, Dievu...
Kad esam apguvuši savu Sirds telpu, zināšanas, ko tur iegūstam palīdzēs radīt ārpusē – realitātē, kas ir ap mums. Radīt pasauli SEV apkārt.
Kad savā sirdī satiekam sevi, mums ir jābūt sev pašiem. Mums ir jānostājas sev pretī tieši tādiem, kādi mēs esam tagad – šajā brīdī. Ar visām problēmām, ar visiem šķietamajiem trūkumiem, tikumiem, netikumiem, ar tagadējo domāšanu, skumjām, dusmām, prieku, laimi, ilūzijām... Absolūti patiesiem pašiem pret sevi!!!
Reizēm ir grūti, jo jūtamies nevērtīgi, necienīgi, zemāki par kaut ko, ko uzskatām par Augstāko pasauli, kādam parādā šajā realitātē, kādam nodarījuši pāri fiziski, vai domās... utt, utt.
Taču mums ir jāatceras – viss, ko mēs piedzīvojam, viss kam ejam cauri ir pašu radīts pašiem SEV!!! Uzreiz rodas jautājums – bet tie citi??? Tie arī ir iesaistīti – viņi man nodarīja to, es viņiem šo...
ATCERAMIES – mācības plānojam mēs paši. Citi piedalās, jo mēs PAŠI tā izvēlējāmies. Citi tikai palīdz piepildīt to, ko mūsu Dvēsele izvēlējās piedzīvot!!!
Tātad – mēs nevienam neesam parādā!!! Un mums neviens nav parādā. Vienkārši pieredze. Un atceramies vienmēr – nav labas, vai sliktas pieredzes. Ir tikai pieredze.
Vainas apziņa mūs ierobežo. Mēs pieķeramies pagātnei un apstājamies savā attīstībā pretī gaismai. Mēs sastindzinām savu radīšanas enerģiju. Tāpat ir arī otrādi – kad nejūtamies pietiekami vērtīgi...
Varbūt to ir grūti uzreiz pieņemt, bet mēs varam sākt to apzināt. Pamazām, Sirds telpā iegūstot patiesību, un tad arī sapratni par visu lietu kopumu.
Ko darīt, ja netiekam ar to galā?
Piedošana.
Spēcīgākais instruments, kāds mums ir dots. Piedošana mūs atbrīvo no visa, ko nespējam nest. Piedošana ir ceļš uz SAVU brīvību, neatkarību, ceļš uz Gaismu sevī. Piedošana mūs attīra, padarot vieglus gan apziņā, gan fiziskajā realitātē.
Piedodam tiem, kas mūs sāpina. Bet piedodam no sirds, saprotot, ka viņi ir mūsu pašu pieaicināti Skolotāji. Mēs paši izvēlējāmies viņus!!! Mēs to gribējām piedzīvot.
Zinu, ka tas skan skarbi, taču tā tas ir! Gribam mēs to vai negribam. Mēs paši vēlējāmies šim savam Dvēseles aspektam, kas esam tagad, šajā dzīvē, šo sāpi, šo pārdzīvojumu, šo pieredzi, lai iegūtu pieredzes piepildījumu, kas izveidojas par šķautni – skaistu Mīlestības šķautni Dvēselei. Tā nobriest Dvēsele. Tā veidojamies par Augstākajiem Skolotājiem – Radītājiem. Mēs paši sev izvēlējāmies šo ceļu.
Tāpēc apzinoties, ka tāpat kā mēs, arī cilvēki, kas nodara mums pāri, kas atspoguļo mūs pašus, ir tādi paši Meistari – Skolotāji kā mēs. Un tāpēc mums ir jāiemācās piedot!
Caur gaismu un mīlestību. Tas šķiet neiespējami!!! Kā es tā tagad sēdēšu un visiem piedošu?
Ejam savā svētajā vietā – Sirdī un ļaujam sev atvērties šai apziņai. Vibrācijas, kas valda Sirds telpā, ļaus apzināties un parādīs pareizo ceļu, pareizo veidu kā piedot, kā risināt katru situāciju, kas šķiet iesprūdusi, kā runāt ar katru Dvēselīti, kas tajā brīdī sāpina, vai neklausās... Katram tas būs citādāk. Bet katram tas būs SEV.
Neviens nevar jums pateikt priekšā pareizo recepti. Jo nav pareizas, vai nepareizas pieejas! Pareizais un nepareizais ir tikai kārtējās prāta spēles, ar kuru palīdzību mēs ļaujam sevi sasaistīt neredzamām saitēm. Katrs pats ZINA, kas viņam ir nepieciešams!!! Katram šī pieeja ir sava un katrs pats zina kā ir labāk tieši viņam un kā tieši viņam to izdarīt. Nodoms ir galvenais! Un tad darbojamies! No sirds, spēcīgi, pārliecinoši ar dziļu ticību sirdī.
Izsakām Nodomu piedot un atlaist visu, kas rada sāpes, dusmas, agresiju, mazvērtības sajūtu, bailes, nedrošību, neticību sev utt, utt. Ejam Sirds telpā un piedodam!!! Atlaižam un piedodam! Izraudam un piedodam! Mīlam savus Skolotājus un piedodam! Mīlam sevi un piedodam!
Jā. Mums ir jāpiedod SEV pašiem. Par to, ka nemīlam sevi, nenovērtējam sevi, atdalām sevi no Radītāja – no sevis. Mēs katrs pats zinām par ko mums SEV ir jāpiedod.
Jāpiedod arī tas, ka nespējam piedot saviem šķietamajiem pāridarītājiem – Skolotājiem!!!
Piedošana tā ir svētība!
Milzīgs spēks, kas mūs padara, jeb atgriež par Meistariem!
Tā attīra visu – pagātnē, nākotnē, tagadnē. Tas ir tik savstarpēji saistīts. Tāpat kā smaids un prieks, par ko runājām iepriekš. Tādējādi mēs atbrīvojam enerģiju, ko varam transformēt un izmantot pilnīgi citādākas SAVAS realitātes radīšanai. Mēs it kā atāķējam sev milzu enkurus un dodamies uz priekšu – viegli un brīvi.
ATCERAMIES! Nevienam mēs neesam parādā un neviens nav parādā mums!!!!
Pateicība.
Nākamais ļoti spēcīgais instruments.
Pateicība no sirds! Par visu. Par savu tagadni, par savu pagātni, par to, ka tu esi, par to – kas tu esi. Par to, ka esam uz Zemes, par to, ka elpojam, dzīvojam. Par savu pieredzi – vienalga cik tā šķiet smaga, grūta, briesmīga, varbūt pat bezjēdzīga... Vai arī otrādi – prieka, laimes, apzinātas esības piepildīta.
Pirms nākam kārtējā iemiesojumā uz Zemes, mūsu Dvēsele zina, cik spēcīga tā ir. Dvēsele nekad nepieņems uzdevumu ar ko tā netiktu galā. Un katru reizi, pirms ienirstam šajā blīvumā, jeb tumsā, ar ārpusē atstātu apziņu, jeb apziņu aizvērtā veidā, mums tiek uzdots viens un tas pats jautājums – vai Tu tiešām to gribi? Un mēs to darām atkal un atkal! Līdz pieredzes trauks ir pilns un enerģija, kas mums ir jāiekustina ir brīva – un mēs atmodušies.
Tātad – Tev nekad netiks iedots vairāk kā tu spēj panest!!!
Reizēm Dvēsele vienā pieredzes reizē izvēlas iziet ļoti smagu mācību – cilvēka prātam neaptveramu un šķietami briesmīgu. Dvēsele apzinās savas iespējas. Izvēloties šo smago pieredzi, tā iespējams vienā pieredzē daudzus aspektus pārvērš par šķautnēm – tādējādi piepildot sevi ātrāk un straujāk, atbrīvojot sev ceļu tālāk Gaismā, atbrīvojot sevi no pārdzimšanas cikla turpināšanas. Mums ir jārespektē šāda Dvēseles izvēle, jāciena tas, ko šī Dveselīte ir izvēlējusies un jāsaprot, ka mūsu priekšā ir ļoti spēcīga Dvēsele, kas ir tuvu savam piepildījumam. Kā likums, šī Dvēsele arī mums apkārtējiem pasniegs ļoti lielu mācību, tādējādi arī mūs izmainot, liekot paskatīties uz dzīvi un mūsu esību citādām acīm, tās atvērt un nonākt tuvāk Gaismai – savai patiesajai būtībai.
Ja mums šķiet, ka iet ļoti grūti – Pateicamies par šo smago pieredzi! Apzināmies, ka tas viss ir PAŠU radīts SEV, lai Dvēsele ātrāk augtu! Pateicība par šo pieredzi atvērs durvis, kas neveras!!!
Tiklīdz mēs apzināmies mācību un par to pasakām paldies no sirds – atveras iespējas. Mācība pabeigta, apzināta – rodas jauns potenciāls, vieglāks, gaišāks...
PALDIES – rada, dod enerģiju jaunajam potenciālam realizēties dzīvē. Rezultātā rodas prieks – atkal viens ļoti spēcīgs virzītājspēks!
Viss mijiedarbojas, ir savstarpēji vienots, cieši saistīts.
Paši radam spēli – paši sevi atbrīvojam.
Apzināšanās – Piedošana – Pateicība – Brīvība – Prieks – Savas neatkarīgas realitātes radīšana Mīlestībā un Gaismā.
Zināšanas. SAVA gudrība.
Ir jāsaprot viena svarīga lieta. Neviens, tagad jaunajās enerģijās, jaunajā laikmetā, kā tagad patīk mums teikt, neviens nevar pateikt kas mums katram PAŠAM ir jādara, kas ir mūsu dzīves uzdevums, kāds ceļš jāizvēlas, kas ir labāk, kas sliktāk, sapņi, cerības... Neviens zīlnieks, neviens astrologs, neviens gaišreģis. Viņi var norādīt tikai iespējamo potenciālu. Visu, kas mums ir jāzina, VISU!, mēs nesam sevī iekšā. Glabājam dziļi, dziļi savā Sirds telpā. Mēs pat neapjaušam kādu Gudrību sevī glabājam. Katrs SAVU, bet tajā pašā laikā visa Visuma gudrību. Kas ir daudz lielāka, patiesībā – neierobežotas zināšanas, kā jebkad cilvēks ar prātu spēj apjaust.
Cilvēka prāts ir ierobežots, tas nespēj uztvert ārpus savām robežām, tas nemaz nespēj pārstrādāt to informācijas apjomu, kas ir Visumā un ko zina katra Dvēsele, katra Gaismas būtne.
Cilvēkam var būt desmit augstākās izglītības, taču, ja viņam nav Sirdsgudrības, viņš nezina neko!
Ārpusē ir tikai citu cilvēku zināšanas – lielākas, mazākas, balstītas uz to cilvēku pieņēmumiem, vai noliegumiem, uz viņu pieredzi un viņu prātu. Tiklīdz mēs ļaujam sev atklāt SAVAS sirds gudrību – mēs zinām VISU! Visu, ko Visums zina – zinām arī mēs. Mēs to nesam sevī kā neatdalāmu daļu.
Brīdī, kad mūsu Dvēseles izlēma iegrimt šajā blīvumā, mēs savas zināšanas – savu gudrību, ieslēdzām savā sirdī. Apzinoties to, ka neviens tām nevar tikt klāt, tikai mēs katrs pats.
Mēs devāmies nezināmajā, zemā enerģiju blīvumā, tāpēc šai gudrībai bija jābūt pasargātai – lai to nevar atņemt, lai tā nebūtu pieejama nevienam citam, izņemot sev pašam, brīdī, kad mēs kā Skolotāji apstāsimies, apzināsimies sevi kā „ES ESMU” iemīlēsim sevi, jeb atgriezīsimies pie SEVIS un tad teiksim: ”Pietiek! Viss ir izdarīts! Varu apvienoties vienā veselumā, kļūstot atkal par Meistaru un Radīt savu brīvu realitāti izmantojot visas esošās un jaunās savas būtības šķautnes.”
Tāpēc tagad, to visu apzinoties, mēs varam sev ļaut atklāt savas zināšanas, savu Sirdsgudrību, jo ir pienācis tam īstais laiks un arī enerģētiskais atbalsts.
