Jau kopš skolas gadiem, lasot grāmatas, esmu izrakstījusi sev nozīmīgus citātiņus. Pēdējā laikā to daru retāk, bet nevarēju atturēties šoreiz... Ričarda Baha grāmatas man savulaik ir palīdzējušas daudz ko iemācīties un saprast. “Hipnoze Marijai” gan izdota pirms dažiem gadiem, taču izlasīt man radās iespēja tikai tagad. Esmu pārliecinājusies jau daudzkārt, ka tas, kas man būs jāizlasa, to arī izlasīšu tādā vai citādā veidā. Lasot šo grāmatu, bija par ko atkal padomāt.
Turpinājumā citātiņi no grāmatas, kas mani uzrunāja šajā mirklī:
Mums nekad nevajag kļūt par savu pārliecību upuriem.
*
Hipnoze ir pieņēmumu akceptēšana.
*
PIEŅĒMUMS – APGALVOJUMS – APSTIPRINĀJUMS. Un tā atkal un atkal no jauna – kā spirāles, kuras izmanto filmās, lai parādītu, kā cilvēku ... hip-no-ti-zē.
*
... katru reizi, kad mēs domājam vai sakām “es esmu...”, “es jūtu...”, “es vēlos...”, “es domāju...”, “es zinu...”, “tu izskaties...”, “tu vari...”, “tu esi...”, “tu nevari...”, “tev vajag...”, “man vajadzētu...”, “es darīšu...”, “tas ir...”, “tas nav...” - katru reizi, kad mēs izsakām vērtējošu spriedumu: labs, slikts, ļauns, vislabākais, skaists, nederīgs, satriecošs, pareizs, nepareizs, šausmīgs, burvīgs, lielisks, veltīgs... (tā jau ir hipnoze)
*
... katrs mūsu apgalvojums nav vienkārši izteikums, bet gan pieņēmums, un katrs pieņēmums, ko mēs akceptējam, iespiežas mūsos arvien dziļāk. Katrs pieņēmums pastiprina pats sevi.
*
Hipnoze nav nekāda mistika. Visa lietas būtība ir atkārtošanā – vēl un vēl. Pieņēmumi nāk no visurienes. No mums pašiem, no jebkura cita cilvēka, kas atrodas mums līdzās: domā tā, dari to, esi tāds.
*
Kad mēs akceptējam paši savus pieņēmumus, to sauc par pašhipnozi.
*
Pieņēmumi ir tūkstošiem, miljoniem, ir vesela jūra pieņēmumu – akceptētu, apbrīnotu, saprātīgu vai noraidītu, ignorētu... Tie visi neredzami plūst cauri man, katrai cilvēciskai būtnei, katram dzīvniekam, katrai dz'vības formai uz Zemes. Nepieciešamība ēst un gulēt, sajust karstumu un aukstumu, sāpes un baudu, nepieciešamība, lai sistos sirds un varētu ieelpot gaisu; nepieciešamība apgūt fiziskos likumus un pakļauties tiem, akceptēt pieņēmumu, ka šī ir vienīgā dzīve, kas eksistē, jebkad ir eksistējusi un eksistēs.
*
Mums vienmēr ir izvēle. Mēs kaut ko pieņemam tāpēc, ka gribam pieņemt. Atteikties no pieņēmuma nekad nav par vēlu.- Tur nav nekādas mistikas: pieņēmums – apstiprinājums – apliecinājums. Tas arī viss – atkal un atkal. Pieņēmumi no visurienes gluži kā pa piltuvi tiek ielieti mūsu apziņā ar prāta palīdzību.
*
Viņš saprata, ka visa šī spēle, ko sauc par telpu un laiku, ir hipnoze. Pieņēmumi nedarbojas, iekams mēs tiem nedodam savu piekrišanu, iekams mēs tos neakceptējam. Pieņēmumi, kas mūs sasaista, nav nekas cits kā piedāvājumi, priekšlikumi – pirms mēs tos pieņemam un iekaļam ieradumu ķēdēs, ko paši sev esam izkaluši.
Mēs esam spēlētāji; mēs visi sēžam pirmajā rindā, un ikviens no mums ir gatavs brīvprātīgi doties uz skatuvi.
*
Kā mēs redzam to, ko saskatām? Kā mākslinieks redz gleznu, kuru glezno? Lūk, kā.
Gleznotājs paskatās uz audeklu.
Iemērc otu krāsā.
Veic triepienu uz audekla.
Gleznotājs paskatās uz audeklu.
Iemērc otu krāsā.
Veic triepienu uz audekla.
Gleznotājs paskatās uz audeklu.
Pa vienam triepienam. Katru mūsu dzīves dienu.
Tā tas darbojas.
*
Tad lūk, kas ir pieņēmums, - tas ir viss, kas maina mūsu domāšanas veidu, tātad tas, ko mēs pamanām. Pieņēmums ir kaut kādas nākotnes uzmirgojums, kuru mēs varam padarīt reālu. ---
fotogrāfijas, gleznas, filmas, datori, skolas, televīzija, grāmatas, ziņojumu dēļi, radio, internets, instrukciju rokasgrāmatas, sapulces, telefona zvani, raksti, jautājumi, stāsti, grafiti, pasakas, strīdi, zinātniskie raksti, profesionālā literatūra, ēdienkartes, līgumi, vizītkartes, lekcijas, žurnāli, dziesmas, saukļi, dzejoļi, brīdinājumi, spēles, attiecības, viesības, laikraksti, nejaušas domas, padomi, ceļa zīmes, sarunas ar sevi, ar citiem, ar dzīvniekiem, ballītes, izlaiduma eksāmeni, skatieni, stundas skolā, emocijas, negaidītas tikšanās, nejaušības...-
*
Ikviens pieņēmums katru sekundi, ikviens lēmums, ko mēs pieņemam vai nepieņemam, balansē uz tā lēmuma smailes, kuru mēs esam pieņēmuši agrāk; iepriekšējais lēmums balansē uz vēl iepriekšējā; katru no tiem ir radījis pieņēmums, kuru es – un neviens cits, tikai es – esmu izvēlējies par sev piemērotu. Neviens nekad nepieņem lēmumu manā vietā: kad pieņemu padomu, tikai es pats izvēlos rīkoties tam atbilstoši. Es būtu varējis pateikt “nē” tūkstoš dažādos veidos.
Nosauc pieņēmumus par hipnozi, un tūliņ parādās birka, kuru tu esi meklējis, rodas modelis – pužļa gabaliņi savienojas. Katru dienu ikviens no mums ieslīgst arvien dziļāk pats savā transā, ikvienam ir savs stāsts pašam par sevi – stāsts, kuram viņš tic.
*
Ja es hipnotizēju pats sevi, kurus pieņēmumus es gribētu redzēt sev akpkārt īstenojamies?...
-
Viss, kas notiek man apkārt, nāks par labu apkārtējiem cilvēkiem.
-
Cilvēki būs pret mani tikpat laipni, cik es pret viņiem.
-
Sagadīšanās aizvedīs mani pie citiem cilvēkiem, kuri var man sniegt mācību, un pie tiem, kam varu sniegt mācību es.
-
Man netrūks nekā, lai es kļūtu par tādu cilvēku, par kādu esmu izvēlējies būt.
-
Es atcerēšos atcerēties, ka pats esmu radījis šo pasauli un varu to mainīt un uzlabot, kad vien vēlos, mainot savu pieņēmumus.
-
Es atkal un atkal redzēšu apstiprinājumu, ka mana pasaule mainās atbilstoši tam, kā esmu plānojis to mainīt, un šīs pārmaiņas būs pat labākas, nekā esmu iedomājies.
-
Atbildes uz jebkuru jautājumu ātri atnāks pie manis no iekšienes skaidras un negaidītas.
---
Tad viņš izdarīja kaut ko savādu. Aizvēra acis un iztēlojās kādu augstāku garu, kas tajā brīdī sēž tur, zem lidmašīnas spārna, kopā ar viņu.
Pildspalva rokā atdzīvojās un rakstīja pati no sevis lielākiem burtiem, nekā viņš rakstīja parasti:
-
Es esmu perfektās dzīves perfekta izpausme šeit un tagad.
-
Katru dienu es uzzinu arvien vairāk par savu patieso dabu un par spēku pār pasaules šķietamību, kāds man dots.
-
Šajā ceļojumā esmu dziļi pateicīgs savam augstākajam “es” par mātišķām rūpēm un vadīšanu.
Tad pildspalva apstājās.
