It kā nejauši „pasviestais” ierosinājums laismiešiem doties brīvdienu pārgājienā pa Skaņākalna parka takām guvis rezonansi. Elga ienāk pie manis bibliotēkā jau nākamajā dienā, un mēs konkrēti sarunājam, kad, kur un cikos tiekamies... Sestdien bibliotēkā ieskrien Antra, kuru informēju par vienošanos. Izrādās – pieteikusies arī Baiba. Rezultātā svētdien satiekamies četratā un vēl sunīte...
Laiks kā pēc pasūtījuma – pēc iepriekšējo dienu lietavām noskaidrojies un apžuvis. Pa brīžam cauri mākoņiem izlaužas saules stari. Vējiņš maigi glāsta ne tikai mūs, bet aicina ieklausīties brīnumainajā meža simfonijā... Tik pavasarīga diena februārī! Tikai šur tur manāms kāds netīra sniega klājiens un gar Salacas krastiem vēl gozējas pelēkbalti ledus gabali...
Neesam nospraudušas konkrētu mērķi, cik tālu iesim. Jāizvēlas šoreiz sausākais ceļš, tādēļ līdz Skaņamkalnam aizejam visai raiti pa galveno asfaltēto ceļu. Izrādās – Baiba pat īsti neatceras, kad pēdējo reizi šeit staigājusi un brīnās par jaunumiem, kas radušies... Tā jau bieži vien gadās, ka izbraucam malu malas tālus ceļus, bet vietējo skaistumu nenovērtējam. Kādu mirkli uzkavējamies Skaņākalna burvības gaisotnē un tad griežamies uz māju pusi – šoreiz pa citu ceļu. Vadību uzņemas Antra un ved mūs pa iespējami sausākām meža stigām līdz nonākam uz tā saucamo muižas ceļu, pa kuru tālāk katra dodas uz savām mājām, nostaigājušas turpat 10 km. Man sanāca mazliet mazāk, jo dzīvoju tuvāk mežam.
Mūsu pārgājiena laikā šoreiz nebija paredzēti nekādi rituāli, tādēļ vienkārši izbaudījām to, ko Dabas māte mums bija sagatavojusi. Katra jau paņēmām to, kas bija vajadzīgs tieši šai mirklī. Paldies Dabas mātei par dāsnumu!
Uz tikšanos – citu reizi! Ja ne ātrāk, tad noteikti Pavasara saulgriežu laikā atkal vienosimies kopējā attīrīšanās pārgājienā...
Lai mums izdodas!
Maija
