Kad cilvēks pārstāj skriet pakaļ laikam, dzīve pārvēršas par mirkli, kas ir līdzvērtīgs mūžībai. Tā nepazib garām kā īslaicīga parādība, ko nespēj notvert un noturēt, un tai nepiemīt nožēlas piegarša... Tā kļūst par piepildītu tagadni, kurā laiks pietiek it visam un cilvēks palēnām kļūst par vērotāju, kurš sāk īsti novērtēt to, ko izdzīvo. Jo tu ne tikai redzi un dzirdi, bet tu sāc arī sajust...
Apkārt trako pasaule, bet tā vairs nespēj ieraut sevī un likt atkal skriet un dzīties pakaļ laikam, kas aizplūst caur pirkstiem kā smiltis, kad tu atdodies šim virpulim... Tu, esot sava līdzsvara vidū, vienkārši vēro un ļaujies sajūtām, un tad pasaule parāda savu patieso skaistumu un burvību. Tu vairs nevērtē un nedali cilvēkus, notikumus, bet ļauj visam plūst un notikt, un cilvēkiem būt tādiem kādi tie ir, cienot viņu izvēli būt tieši tādiem, un mācies izprast, pieņemt un mainīt pats sevi... Tu vairs nesteidzini notikumus un tie notiek tieši tad, kad tiem ir jānotiek... Tu vairs nemēģini ar varu piespiest kādam cilvēkam būt savā tuvumā, un atnāk tas, kuram patiesi ir jāatnāk...
Kāds šodien dusmojas par to, ka pavasara vidū ir atnākusi ziema ar skarbu vēju un sniegu, un tu ļauj, lai viņš dusmojas, bet sevī priecājies un sajūti, kā vējš attīra domas un pasauli, un sniega baltums sniedz mieru sakarsušiem prātiem, jo zini, ka tā tam ir jābūt...
Kāds pirmo reizi ierauga kādu citu cilvēku un savā „aizņemtībā” neiedziļinoties sajūtās, ātri novieto viņu uz kāda plaukta ar piestiprinātu „birciņu”, bet tu sev ļauj sastapt šī, pirmo reizi satiktā, cilvēka acis un nogrimt vienā vienīgā dziļā skatienā, bez sākuma un beigām, sajūtot visu, ko šis cilvēks izstaro, un ieraugi viņa brīnišķo sirds pasauli, bez vārdiem, tikai esot blakus...
Kāds neapzināti meklē piepildījumu ārpus sevis, reizēm pat gribot, lai mainās visa pasaule viņa dēļ, un tu vēro un cieni viņa izvēli šajos meklējumos... Tu zini, ka pienāks īstais brīdis un viņš atradīs to, ko meklē. Jo sapratīs, ka savu piepildījumu nekad neatradīs ārpusē, vai otrā cilvēkā. Viss piepildījums ir cilvēkā pašā... Tagadnē. Savā mierā un klusumā.
Tad cilvēks kļūst vienots ar pasauli. Veselums. Viņš vairs neuzstāda tai savas prasības un savukārt pasaule pretī vairs neizvirza sāpīgas mācības. Ik mirklī ienāk īstie un patiesi vajadzīgie notikumi un cilvēki, un tu, šajā mirklī, ļaujoties savām sajūtām, tad arī piedzīvo absolūtu piepildījumu...
Sirsnībā - Kristīne Muciniece.
No Kristīnes Dienasgrāmatas Draugos.
