Romāns sākas kā piedzīvojumu stāsts par ceļojumu uz Alapajevas klosteri Krievijā, taču negaidīti aizved drosmīgā un dziļā psiholoģiskā ceļojumā romāna varones pagātnē. Tajā dzīvespriecīgi un traģiski savijas viss, ko diktē laiks un personiskie pārdzīvojumi, tiecoties pēc ticības, mīlestības un līdzsvara.Grāmatas iecere tapusi kā protests pret Elizabetes Gilbertas (ASV) slaveno dižpārdokli Ēd. Lūdzies. Mīli, taču rakstīšanas laikā romāns tapis par patstāvīgu mākslas darbu.
"Kad pirms pāris gadiem izlasīju Gilbertas dižpārdokli Ēd. Lūdzies. Mīli, uzreiz zināju, ka agri vai vēlu uzrakstīšu atbildi – pirmajā personā. Par dzīvesprieku, kas iedzimts, bet plucināts, par mīlestību, kas dabīga, bet kož, par ticību, kas nojaušama, bet grūti un sāpīgi atrodama. Vitālu liecību par izdzīvošanu, piedzīvojumiem un lidojumu – manu ikdienas trijādību, kas sumina dzīvi un ļauj izlīst no visdziļākajām bedrēm. Izdzīvo. Piedzīvo. Lido ir aicinājums dzīvot ar pilnu jaudu un gribēt visu arī tad, kad nav pilnīgi nekā," skaidro autore.
Tā kā autore nāk no kino vides, grāmata ir dinamiska, vizuāla un bagāta ar atsaucēm uz kino. Elvita Ruka kā dokumentālo filmu veidotāja rūpīgi preparē īstenību arī literatūras formā, darot ar savu dzīvi to, ko uz ekrāna dara ar citiem – atkailina patiesību un pūlas to pārvērst vispārcilvēciskā vēstījumā.
"Šī grāmata ir dokumentālais kino par sevi – piedzīvojumu filma, melodrāma un psiholoģisks trilleris vienlaikus. Filma, kuras varonei nav nekā, bet viņa grib visu – ticību, cerību, mīlestību – un plosās kā māk. Filma, kas vienlaikus veltīta dzīvajiem un mirušajiem, grāmata, kas apliecina dzīvi, dzīvību un dzīvošanu," secina autore.
-----------------
Jāatzīst, ka šī ir Elvitas Rukas pirmā grāmata, ko izlasīju un sapratu, ka lasīšu arī pārējās, kas atrodamas mūsu bibliotēkā. Man patika, lai gan nelasījās nemaz tik viegli, bet tādēļ jo vērtīgāka šķita. Ir atkal ko padomāt...
