Šķita interesants raksts, tādēļ ievietoju. It kā jau zināmas lietas, tikai secīgi sakārtotas...
Ansis Jurģis Stabingis
Mēs esam attiecībās, jo neesam pašpietiekami, nespējam paši apmierināt visas savas vajadzības. Mēs dodam un mēs saņemam.
Mēs dodam to, kas mums ir, ko varam un ko gribam dot.
Mēs saņemam to, kas mums trūkst, kas mums ir nepieciešams un vajadzīgs.
Vārdu attiecības šeit es lietoju plašā nozīmē — arī man un Tev tagad ir attiecības: es gribu uzrakstīt šo rakstu un Tu gribi to izlasīt — tā ir apmaiņa, kas starp mums notiek — tās ir attiecības, kuras šobrīd ir. Bet apmaiņa tieši tāpat strādā arī personiskajās/intīmajās attiecībās.
Piemēram, man ir nepieciešams ēdiens – un, ja es to nevaru sev pagatavot pats, tad es iesaistos attiecībās ar tiem, kuriem ir ēdiens – ar zemniekiem (vai veikalniekiem, kuri, savukārt, ir attiecībās ar zemniekiem). Protams, zemnieks man ēdienu nedod tāpat vien – viņš saņem no manis kaut ko, kas ir nepieciešams viņam. Tā mēs visi esam saistīti lielā tīklā, bieži ar starpniekiem.
Arī pāru attiecībās notiek tāda pati apmaiņa – mēs dodam un saņemam, gan parasti bez starpniekiem.
Šī apmaiņa — dotais un saņemtais — atrodas nepārtrauktā mainībā. Tā kā mainās mūsu vajadzības, mainās tas, ko mēs meklējam, pēc kā lūkojamies, ko novērtējam. Un arī citiem ir tāpat — arī viņu vajadzības mainās, līdz ar to mainās tas, ko citi no mums sagaida, ko mēs dodam citiem.
Apmaiņai ir derīgas ļoti dažādas lietas — gan materiālas (nauda, pārtika, mantas), gan fiziskas (vieta, fiziska palīdzība), gan psiholoģiskas (sarunas, uzklausīšana, atbalsts, drošība), gan garīgas un enerģētiskas (te kā psihologs es korekti paklusēšu, bet tādas arī ir. ;) Pie kam, mēs varam apmaiņā veikt dažādas konvertācijas — fizisko pret materiālo (nopirkt pakalpojumu), vai psiholoģisko pret fizisko (sekss pret nepamešanu), un tamlīdzīgi.
Strādājot ar klientiem, viens no biežākajiem jautājumiem ir tieši par attiecībām — lietojot šo attiecības ir apmaiņa modeli bieži var saprast, kur rodas kādi konflikti vai domstarpības attiecībās, kā arī atrast iespējamos risinājumus.
Apmaiņa attiecībās var ritēt gludi, vai ar traucējumiem, vai arī vispār nenotikt — atstājot vajadzības neapmierinātas.
Attiecības ir vieglas tad, kad apmaiņa norit gludi — mēs saņemam to, kas mums ir nepieciešams, tādā apjomā un kvalitātē, kā vēlamies. Tāpat mēs dodam to, kas ir nepieciešams otram — dot ir viegli, arī pati došana sagādā prieku (+ prieks ir vēl viena lieta, kuru mēs saņemam).
Ir svarīgi, lai subjektīvi mēs katrs izjustu līdzsvaru starp doto un saņemto. Vēlos šeit uzsvērt vārdu — subjektīvi, kā arī atgādināt, ka līdzsvara sajūta var ar laiku mainīties.
Tāpat ar laiku mainās arī mūsu vajadzības, un mainās otra gatavība dot. Tāpēc ar laiku mēs saņemsim ne-to, ko vēlamies, vai arī — nesaņemsim to, ko vēlamies. Šeit ir divas iespējas — mēs saņemam vairāk, nekā vēlamies (piemēram, mēs vēlamies uzmanību, bet tās pāraug kontrolē un neļaušanā dzīvot). Vai arī mēs saņemam mazāk, nekā vēlamies (piemēram, agrāk draugs mums veltīja vairāk laika, bet tagad kaut kas ir mainījies, viņš visu laiku ir aizņemts un atsaka kopīgā laika pavadīšanas piedāvājumiem). Parasti šo situāciju var noregulēt ar sarunu (klau, es gribētu, lai tu…), un, ja otrs ir uzmanīgs un viņam attiecības ir svarīgas, viņš ņems to vērā. Bet reizēm tas neizdodas. Reizēm savu pozīcija sarunā var pastiprināt, tieši iedarbojoties uz to, ko otrs no mums saņem (ja tu ar mani nenāksi uz teātri, es ar tevi neiešu uz futbolu).
Vēl ir citas iespējas, kas bojā attiecības — ja es attiecībās saņemu to, ko neesmu vēlējies. Piemēram, draugs, kurš mani parasti ir atbalstījis, sāk mani kritizēt, pie katras iespējas kaut ko pārmet. Vai arī — otrs pieprasa no manis to, ko es neesmu ar mieru dot. Vai neņem no manis to, ko es gribētu dot (arī vajadzība dot ir mana vajadzība). Visas šīs situācijas iezīmē traucējumus apmaiņas līdzsvarā.
Ja neizdodas atjaunot šo līdzsvaru, tad attiecībās iestājas krīze un tās var beigties. Materiālās apmaiņas pasaulē tas ir vienkārši — ja veikalā vairs nav mana mīļā jogurtiņa, es uz to veikalu vairs neeju, manas attiecības ar veikalu beidzas. Bet tuvākās pāru/draugu attiecībās tas var būt ļoti sarežģīti un emocionāli smagi. Reizēm cilvēki gadiem, pat gadu desmitiem gaida viens uz otru, kad otrs beidzot sāks apmierināt vajadzības. Cieš un mokās, un pārdzīvo, un pārmet, bet nepamet.
Man nav vienas atbildes uz to, ko vajag darīt katrās attiecības — palikt kopā, šķirties, mainīties — tas viss notiek tāpat. Bet skatoties uz attiecībām, kā uz apmaiņu, ir iespējams labāk saprast, kas tieši ir tas, kas esošajās attiecībās nestrādā.
Esmu arī izstrādājis metodi, kas strukturētā veidā var palīdzēt ieraudzīt to, kā notiek (un kā nenotiek) apmaiņa attiecībās.
Bet, ja Tev ir paveicies un ir viss kārtībā ar esošajām attiecībām, tad tās analizēt nevajag. Izbaudi! :)
