Grāmatu lasīšana ir ne tikai mans vaļasprieks, bet arī mana darba specifika, taču nelasu visas grāmatas pēc kārtas, vienīgi tās, kas mani „uzrunājušas” tādā vai citādā veidā. Šeit neievietoju visas, ko esmu lasījusi, tikai tās, kas likušas padomāt, pie kurām gribētos atgriezties...
Andas Līces rakstītais mani vienmēr ir uzrunājis, tādēļ šo jauno grāmatu lasu lēnām, jo katrs autores redzējums izraisa pārdomas, liek salīdzināt ar savu pieredzi. Paldies!
--------------------
Andas Līces jaunākais darbs, kurā atrodami spilgti laikmeta redzējumi. Dzīves dažādās epizodes, noklausītas atziņas, pamanītās dīvainības, paradoksi, kas "aizķērušies" autores pārdomās. Turpat arī citu personību likteņi, savas literārās pieredzes uzkrātās atziņas un personiskas pārdomas par garīgumu. Katrs tēlojums (redzējums, eseja) pauž vēlmi glābt vai labot mūsdienu ačgārno lietu kārtību.
Grāmatas vadmotīvs – lielais lakats – mātes, sargātājas, senču mantojuma, patvēruma, gandrīz jau aizmirsto nacionālo vērtību motīvs ar savu vērtīgo krāšņumu klājas pāri visam, ko šodienā tik aizkustinoši jutīgi pamana dzejniece un publiciste.
“Jā, dzīve griežas kā centrifūga un atdala mūs vienu no otra, kā krējumu no vājpiena, un mēs tam diemžēl ļaujamies. Mēs vairs nekur nepadzīvojamies, tikai uz mirkli cits pie cita ieskrienam. Dziļām sarunām neatliek laika, un nav jau arī piemērotas vietas un apstākļu.” Tā savā jaunajā grāmatā “Lielais lakats” raksta Anda Līce.
„Tās visas ir sen zināmas lietas, kas tikai piemirstas, jo jaunais – skaļais un spožais – arvien pārklājas. Tāpēc jārok nemitīgi no jauna. Izklausīsies skaļi, bet turpinu atrakt sev Latviju – caur likteņiem, dabu, baudu, ko sagādā fizisks darbs, ko strādājušas arī manas „sencenes” – māte, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa,” saka grāmatas autore Anda Līce.
Viņa prāto - tā ir kā sazemēšanās, kas uzlādē. It visur, kur autore dzīvojusi, viņai allaž gribējies iekārtot savu vietu. „Vajadzība pēc kārtības man ir asinīs. Un jāsāk ar sevi,” intervijā „Grāmatu stāstiem” atklāj grāmatas autore Anda Līce.
Lielais lakats (fragments)
Kaut kas no mūžības tajos viršos ir. Sākums ar beigām blakus. It kā gājuši būtu pa vienu taku. Lielais miers, kad nedz jātiekas vairs, nedz jāšķiras, kad beigusies steiga un apņem pazemība, rāmums un mūžzaļais spēks. Augusta debesis ar zvaigžņu lietu un sajūta – laikā un telpā beidzot ir atrasta vieta, kur var ar mūžību vienā ritmā elpot. Bet pirms tam bija jāizbrien dubļi, kas nepavisam nav sudraboti, tik daudz kam jāuzmet trīs smilšu saujas, līdz saņēmos būt pati. Vienalga, ko nodomās kāds un ko teiks. Viršu laiks māca stāvēt sīkumiem pāri un no tiem arī prieku gūt. Sazemēt sevi ar to, kas ir bijis, bet kam vairs nekad nepiekļūt.
Latvija arī ir kā tāds liels lakats, kas mani apņem no visām pusēm. Tās četri novadi kā lakata stūri – ar bārkstīm līdz zemei. Vai līdzīgi mani neapņem arī dzīve? Un četri gada un mūža laiki? Katrs ar citādu krāsu salikumu un toņu piepildījumu. Bet, kad atnāk viršu laiks, tajā ir saritējis no visa.
Virši ir kā debesis rietā – zied vēlu un ilgi. Un kā debesis lēktā – spirgti un apsološi, pilni ar zemes rasu, kurā samirkst lielā lakata stūri. Bet tūlīt jau tos žāvēt nāk saule, lai sevi laimīgus saukt varētu tie, kas viņu sagaida, viršos stāvot.
