Vēl viens nozīmīgs moments ir - atlaist un ļaut aiziet mūsu līdzšinējai vēsturei. Šī vecā vēsture ir ierakstīta un glabājas mūsu fiziskajos, mentālajos un emocionālajos ķermeņos. Daži no mums piedzīvo iekšēju konfliktu starp mūsu veco vēsturi, un pilnīgi jauno, kas tikko tik sāksies. Tas notiek tādēļ, ka mūsu vecajai vēsturei jābūt izdzēstai, pirms vēl mūsu jaunā vēsture tiek uzrakstīta. Ja mums vēl joprojām ir pieķeršanās mūsu vecajām lomām un mūsu vecajai vēsturei, un mēs vēl joprojām svārstāmies par to, vai ļaut tām aiziet - mēs nevaram sākt mūsu jauno vēsturi. Mūsu jaunā vēsture - ir daļa no mūsu bezgalīgā Nebeidzamā Stāsta, un pārstāv daudz plašākus Patiesuma mērogus, nekā mūsu vecā vēsture. Tā gaida mūs, lai mēs to sākam rakstīt. Viss, ko mums tagad jādara - jāķeras pie spalvas ...
(Pilns teksts - https://www.draugiem.lv/blogs/#/blogs/?p=8119181)
