Vasaras saulgrieži sagaidīti un aizvadīt! Pēterdiena klāt! Saulaina un enerģētiski spēcīga, tāpat kā viss šis laiks sākot ar 21.jūniju, lietum mijoties ar sauli, vīstošas zāles smaržai ar agras rīta rasas veldzi, putnu balsīm, ugunskuru dūmiem, upes rāmo plūdumu, meža piesaulītē pirmo sārto zemenīti... Vasara!
Katru gadu no jauna piedzīvojam 4 gadalaikus, tik atšķirīgus vienu no otra. Katru gadu ir pavisam citādāks pavasaris, saulaināka vai ne tik saulaina vasara... Dabas ritums ir nemainīgs. Tikai mēs – cilvēki vienmēr kaut ko gaidām, pēc kaut kā ilgojamies, steidzamies uz priekšu, tikai retumis apstājoties, lai ieklausītos sevī. Ja tas nenotiek, tad tiekam spiesti apstāties un ieklausīties visdažādākos veidos, līdz mēs sadzirdam... Mēs dzīvē izejam dažādas pieredzes un ne vienmēr tās ir patīkamas, taču mācīties un saprast ir mūsu katra paša Uzdevums.
Nesen man arī gadījās pavisam negaidot iziet nepatīkamu pieredzi, lai gan sapnī jau vairākas reizes tiku brīdināta... Es parasti uzticos cilvēkiem un zinu, ka uz bibliotēku nāk tie gudrākie un gaišākie, lai gan reizēm šajos ilgajos darba gados nācies sastapt ne tik pievilcīgus apmeklētājus, kuri drīz vien pazūd. Šoreiz tā nenotika un nācās samierināties turpat gadu... Lai paliek sīkumi, bet vainagojās viss ar to, ka man darba vietā no zemā plauktiņa zem datora nozaga somiņu ar visu tajā esošo, ko varēja izdarīt tikai zinātājs brīdī, kad biju aizgājusi uz bibliotēkas otru galu... Pierādījumu, protams, nav, jo tas notika tik veikli, ka nepaspēju atnākt atpakaļ, lai gan dzirdēju noklaudzam ārdurvis... Ko ieguva zaglis – lai paliek uz viņa sirdsapziņas... Ko zaudēju es?... Ne tik daudz materiālā izteiksmē, lai gan man nācās iegādāties jaunus dokumentus... Vairāk mani pārsteidza fakts, ka kaut kas tāds var notikt bibliotēkā mūsu mazpilsētā, kur visi viens otru pazīst... Paldies maniem tuvajiem cilvēkiem, kolēģēm un paziņām, kas mani atbalstīja ar pleca sajūtu! Viss ir nokārtojies, taču vēl domāju par to, kāpēc piesaistīju sev šādu situāciju?...
Par to uzrakstīju arī Kristīnei un man palīdzēja viņas atbilde:
„Jā, ir tagad spēcīgs laiks, kad mūs māca palaist vaļā absolūti visas bailes un pieķeršanās. Arī izdzīvošanai un materiālām lietām. Reizēm liekas, ka mēs nebaidāmies, bet situācijas parāda, kas zemapziņas dārziņā vēl ir palicis neizravēts. Tikai tā mēs kļūstam par Radītājiem. Apzinātiem Radītājiem. Eju tam cauri pati. Ja nespēju atlaist - ir sāpīgi. Bet sāp jau prātam. Un tiklīdz palaižu vaļā - viss notiek un ar tādu jaudu un daudz lielāku piepildījumu, kā vispār ar prātu biju spējusi izdomāt. Tad mans Augstākais, jeb Lielais Es ir ticis pie darīšanas, jo esmu tam ļāvusi beidzot būt un darboties savā dzīvē. Dzīvojot sevi ierobežojošā pasaulē, mēs esam aizmirsuši - kas esam. Un to, ka spējam radīt burtiski ne no kā. Tikai nodoms. Tīrs, viegls, nepieķeroties. Mums liekas, ka nauda ir tas, kas vajadzīgs. Patiesībā ļaušanās caur sajūtām. Un tas, ko sirds patiešām vēlas, nevis prāts. Tad jaunās enerģijas ienāk dzīvē un šie sirdssapņi piepildās. Tās ir beznosacījumu - tāpēc tās nevar vadīt, nevar kontrolēt. Pasakainas! Tikai jāļauj. Enerģija ir tā caur ko viss rodas. Un rodas viss! Caur prieku rodas skaistais mūsu dzīvē. Caur bailēm - viss tas, no kā baidāmies. Mums tikai ir jāizvēlas - kā dzīvot.”
Paldies par Mācību!
Ar mīlestību - Maija
