Mums visiem ir kāds sapnis, kāds mērķis, kuru gribās sasniegt. Un bieži vien mēs domājam - ja man būtu līdzekļi vai iespējas, es to darītu. Kad man būs vairāk naudas, tad darīšu to vai šito. Kad būs vairāk laika, tad gan es pieķeršos tam, ko vēlos iemācīties radīt vai apgūt. Taču tā tas nenotiek. Tā var ar savu sapni nodzīvot visu dzīvi un pat paņemt to līdzi viņsaulē, pat nerealizētu.
Ne velti mūsu senčiem bija tautas dziesma, kura mums vēl joprojām ir, kuras vārdi bija šādi.
Dieviņš deva , Dieviņš deva,
Dievs rokā neiedeva.
Dieviņš deva pa soļam,
Pa solīša galiņam.
Ja mums ir sapņi un mērķi, un esam apzinājušies savu dzīves vai dvēseles ceļu - tas jāsāk iet. Ir jāiet uz savu mērķi, neskatoties ne uz ko. Ir jāiet pretim saviem sapņiem, neskatoties ne uz ko.
Internetā klejo tāda bildīte ar tekstu . Ej uz savu mērķi .. ja nevari iet, tad rāpo. Ja nevari rāpot, tad lien. Ja nevari neko no tā, tad apgulies mērķa virzienā un skaties uz to.
Gan tautas dziesma, gan šīs frāzes saka to, ka ej uz mērķi pa solim. Ej kaut Tev nav naudas, kaut arī nav laika vai iespēju. Pēc katra soļa nāks kāds rezultāts, kurš dos iespēju tikt pie nākošā soļa speršanas.
Reti kad gadās tā, ka līdzekļi atnāk tam, lai noietu visu ceļu. Visbiežāk ir tā, ka pirmie soļi ir jāsper bez nekā.
Ja gribās savu māju laukos, tad jābraukā, jāskatās mājas, zemes gabali, jāmeklē tas, ko sirds vēlās, ko sirds jūt. Ja nav naudas par ko nopirkt, tāpat jadomā un jārunā ar saimnieku par variantiem, par to, ka pirks un dzīvos. Nevienu brīdi nedrīkst palaist vaļā savu mērķi. savu domu. Tas nekas, ka vide rāda pilnīgi ko citu, ka vide rāda, ka nekas nav iespējams. Ir jāiet un jādara. Līdzekļi sāks uzrasties, tiklīdz sāksim paļauties. Paļauties uz to, ko radām, paļauties uz Visumu un Dievu. Dievam vai mūsu Augstākajam "Es" nekā nav žēl. Vienkārši viņs grib, lai speram pirmos soļus, lai ar katru soli kaut ko iemācamies. Lai iemācamies paļauties un lai iemācamies iegūt mieru pat tad, kad nekā nav, bet vajag ļoti daudz.
Katrs solis ir kā mācība.
Citreiz būs jāmāk pateikt cilvēkam, ka šobrīd man nav naudas un būs pēc dažām dienām vai nedēļām. Citreiz būs jāmāk palaist visi prāta priekštati vaļā. Katru reizi būs kas cits un katram būs kaut kas cits. Taču neviens, kurš ir sasniedzis mērķi, nekad nav teicis, ka viņam visu atrisinājusi nauda, vai ka nauda un laiks ir bijuši galvenie šķēršļi.
Tā ir mūsu ilūzija, ka nauda ir pasaules valdnieks.
Mūsu enerģija ir pasaules valdnieks un ja mēs virzam savu enerģiju konkretā virzienā, kā upe savu ūdeni un ja ne mirkli nešaubāmies, ne mirkli neļaujam prātam ģenerēt domas par to, ka kaut kas nesanāks, ka neizdosies vai ka neesmu pelnījis, tad viss būs.
Agri vai vēlu jebkura upe sasniedz jūru.
Katra mūsu doma ir materiāla un tās summējās. Domājam un paļaujamies, ka viss notiks, ka viss būs un speram soli pa solītim pretīm savam mērķim.
Daudzkārt pirmie soļi ir pāri aizai, pāri bezdibenim un tikai ticība sev un saviem spēkiem rada tiltu pār šo aizu. Tikai sperot soli mēs radām balstu, uz kā nostāties. Tikai bezizejas situācijās mūsu potenciāls atverās un mēs ieraugām, ka esam spējīgi uz ko daudz vairāk, kā paši par sevi domājam. Tāpēc uzdrošināmies un ejam, lai vai kas, jo patiesībā jau mēs neko nevaram zaudēt. Patiesībā visa apkārtējā pasaule esam mēs paši, mūsu prāta projekcija.
Mēs nevaram zaudēt neko- ne apziņu, ne dvēsli, ne pieredzi ne savu enerģiju. Mēs varam uz mirkli zaudēt savu ķermeni, ja esam ļoti ekstrēmi. Taču atgriezīsimies mēs turpat, kur beidzām un viss turpināsies. Tāpēc uzdrošināmies, paļaujamies un ejam.
Dieviņš dos un iedos, tiklīdz solis būs sperts un jo vairāk soļus spersim, jo vairāk mums iedos. Citreiz ir jānotic brīnumam un jāiet, un tad brīnumi notiek - visi risinājumi uzrodās it kā no nekurienes. Sperot soli pēkšņi kāds zvana un saka, ka man ir tas, ko tu vēlies un man to nemaz nevajag - varu tev to atdot.
Vai kā citādi, bet brīnumi notiek tad, ja mēs ejam savu ceļu, ejam uz savu mērķi, pretīm saviem sapņiem, savai laimei.
