Pagājušas jau 10 dienas, kopš skaitos pensionāre. Aizvadīta pēdējā darba diena bibliotēkā... Nosvinēta atvadu ballīte... Daudz ziedu un labu vārdu...
Kad, esot bibliotēkas vadītāja, vadīju pensijā savas bijušās kolēģes, biju vairāk uztraukusies, kā tagad. Protams, mana pieredze ir mainījusies, un tas bija mans apzināts lēmums, ka sasniedzot pensijas vecumu, beigšu strādāt. Ir jāprot aiziet vēl pirms Tevi palūdz aiziet. Jāļauj jaunākai paaudzei izpausties brīvi, pēc saviem ieskatiem. Ja jau kādam mans padoms būs vajadzīgs, gan jau mani atradīs. Bibliotēka arī turpmāk būs manas otrās mājas, jo bez grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties.
Pagaidām vēl aprodu ar savu jauno statusu. Vasarā jau tāpat darba gana – dārziņš jāapkopj un raža jāvāc, jāgatavo krājumi ziemai... Nav laika skumt. Izvēlos priecāties par katru skaisto mirkli, ko izdodas piedzīvot. Kā šo, kad saņēmu dažas rindiņas no Evijas:
„Pateicos, Maija, par Jūsu lielisko mājas lapu - tik daudz vērtīgu atziņu, tik daudz mīlestības, spēka, dzīvesgudrības, labestības! Tā man deva grūtā brīdī spēku un gudrību atsperties un dzīvot tālāk ar gaišu skatienu uz priekšu. Liels, liels paldies! Mans jogas skolotājs parasti saka: "Meitenes, Jūs esat vislabākās!" To es saku arī Jums. Lai Jums viss izdodas!”
Darbu pie mājas lapas turpināšu, jo jūtu, ka šeit ievietotais noder ne tikai man pašai, bet arī citiem un tas mani priecē, jo tā jūtos noderīga. Es nevienam necenšos neko uzspiest, ne iestāstīt, ka tā ir vienīgā patiesība. Mums katram ir sava dzīves pieredze un katram savas Mācības jāapgūst, bet to varam arī, uzklausot citu viedokli un pieņemot to, kas mums pašiem šķiet noderīgs.
Ar mīlestību un pateicību – Maija
