MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Par kaunu…


Stāsta psiholoģe.
Lūk, situācija no manas bērnības. Mēs ar mammu esam veikalā, man ir garlaicīgi, un es sāku dziedāt. Man nav nekādu īpašo muzikālo dotību, toties sanāk skaļi. Mums uzmanību sāk pievērst citi cilvēki. Es neatceros, kurš un ar kādu sejas izteiksmi uz mums skatās, bet atceros mammas čukstus: “Tūlīt pat apklusti! Kā tev nav kauna, uz mums taču visi skatās!” Tā es iemācījos, ka tad, kad uz mani visi skatās – tas ir kauns. Bet kauns bija ne man, bet mammai, un viņa to nodeva man. Un tagad manī dzīvo kauninātājs, kurš mammas balsī man norāda, kad man kaunēties. No ārpuses jau sen mani neviens vairs nekaunina, bet iekšējā balss nekā nespēj nomierināties.
(P.S. Neatceros, ka mana mamma tā būtu darījusi, bet atceros citus cilvēkus un gadījumus, kad mani kaunināja. Ginta FS)

Par ko vēsta kauns? Par to, ka es viss nekam nederu. Par to, ka es viss esmu viena vienīga kļūda.
Situācija. Vecākam ir kauns par bērnu, ka tas uzvdas nepiedienīgi (starp citu – tas no kāda cita cilvēka redzes loka). Vecāks pats jūtas kā kļūda, neveiksme, kuru nav iespejams labot. Kāpēc viņš tā jūtas? Kas viņu patiesībā kaunina? “Tev jābūt labākajam, savādāk mums par tevi būs kauns”. Pazīstama balss, vai ne? Vecākam ir kauns par savu bērnu nevis no apkārtējiem, bet no savām iekšējām, kauninošajām figūrām (visticamāk – saviem vecākiem). Šis kauns ir neizturams, tāpēc vajag ar to padalīties. Var padalīties ar savu bērnu – viņš jau neatteiksies atvieglot savu vecāku nastu. Diemžēl!

Vai arī situācija: kauns par savu valsti. Par to šodien bieži runā.

Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu no Krievijas. Un man nav skaidrs, kāpēc daži raksta par to, ka kaunās par savu valsti. Es neesmu valsts, es neatbildu par prezidenta rīcību, par valsts bruņotajiem spēkiem u.t.t. Es uzskatu, ka esmu vērtīga pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādā valstī dzīvoju.

Vai vēl. Agrāk man bija kauns par to, ko darīju un ko runāju. Tas bija tad, kad tiko biju sākusi nodarboties ar psiholoģiju un ļoti maz ko tajā sapratu. Es domāju: “Ak, šausmas, šausmas! Kā es varēju kaut ko tādu teikt/rakstīt. Tā taču ir tāda muļķība! Kāds kauns!” Tagad es domāju par to, ka esmu nogājusi kādu noteiktu ceļu un esmu guvusi vairāk zināšanu un prasmju, un tas ir lieliski. Un man nav kauns par sevi bijušo, es sevi pieņemu tādu – nezinošu un neprotošu.

Vēl viena situācija. Dienas izrāde bērnudārzā. Kāds no bērniem aizmirst savu dzejolīti, kāds paklūp, nokrīt un sāk raudāt. Mammas reaģē dažādi. Kāda metas mierināt, un skaidri redzams, ka viņas galvenais uzdevums ir nomierināt bērnu, uzmundrināt, atbalstīt – nekas traks jau nav noticis. Bet cita – šausmās izbola acis, čukstus sāk bārt bērnu par to, ka tik neveikls, liekot saprast, ka viņai ir tāds kauns par to, ka viņš bojā citiem svētkus: “Kā tev nav kauna, svētki, bet tu bļauj. Fiksi celies un ej pie citiem bērniem un pārstāj raudāt. Fui, kāds kauns!” Šai mammai galvenais uzdevums ir izvairīties no sava pašas kauna.

Par ko vēsta situācija, kad viens cilvēks kaunas par otru? Par atbalstu, saliedētību? Par pārmērīgu atbildības sajūtu? Ja es esmu kopā ar kādu, mēs esam vienoti, mēs esam viens vesels, tad pats par sevi saprotams, ka man kauns par viņa uzvedību. Bet es nevaru atbildēt par otra cilvēka uzvedību. Es varu tikai paredzēt, kā uzvedīsies šis cilvēks vienā vai otrā situācijā.

Kam tad ir kauns par otru? Tam, kuram kauns pašam par sevi. Tam, kurš pārāk atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tam, kuram šķiet, ka viņš ir atbildīgs par citu lemtspējīgu cilvēku uzvedību. Tam, kurš sevi uzskata par nevērtīgu, par puscilvēku, par tādu, kam jāpakārtojas citiem. Vīram/sievai/bērnam/vecākiem/draugam. Tad šis cilvēks, kam esam gatavi pakārtoties, sanāk kā daļa no mums, un tad patiešām mēs atbildam par viņa uzvedību un kaunamies par viņu.

Kad es kaunos, man gribas pazust, izkrist cauri zemei, manas robežas zūd, es kļūstu neaizsargāts un maziņš. Viens no veidiem, kā tikt galā ar kauna sajūtu, ir nostiprināt savu identitāti. Es nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kuri kaunina savus bērnus par visu. Es viņiem piedāvāju tikt skaidrībā pašiem ar savu kaunu un nepārsviest to uz bērniem, kā tādu karstu kartupeli.

Mēs visi esam šeit lai mācītos un tur nav nekā slikta.

Autors: Psihologs Olga Kotļar
Avots:: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS (https://gintafiliasolis.wordpress.com/)
Komentāri (0)  |  2016-04-06 00:02  |  Skatīts: 1459x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ