Kādu dienu mūks nolēma meditēt vienatnē, ārpus klostera. Viņš paņēma laivu un iebrauca ar to ezera vidū, noenkurojās, aizvēra acis un sāka meditēt. Pēc dažām mierpilnām stundām viņš pēkšņi sajuta kādas citas laivas atsišanos pret viņa laivu.
Joprojām turēdams acis aizvērtas, mūks juta, kā viņā mostas dusmas. Pēc brīža mūks atvēra acis un bija gatavs dusmās uzkliegt otram laiviniekam, kurš tik vieglprātīgi un neuzmanīgi bija iztraucējis viņa meditāciju. Bet, kad mūks atvēra acis, tad sev par milzīgu pārsteigumu ieraudzīja, ka viņa laivai pietuvojusies cita, pilnīgi tukša laiva. Visticamāk tā bija atraisījusies un pati no sevis iepeldējusi ezerā.
Tajā brīdī mūkā atnāca sapratne. Viņš saprata, ka dusmas bija tikai viņā pašā; un bija vajadzīgs kāds ārējs sitiens vai objekts, kas izprovocēja šo dusmu izpausmi.
No tā laika, kad vien mūks sastapās ar ko tādu, kas satrauca vai izprovocēja viņā dusmas, viņš sev atgādināja, ka provocētājs patiesībā ir tukšā laiva, bet dusmas ir viņā pašā.
Avots: no Māras Brantes krājumiem
