Akmeņi, ko nesam.
Pasaulē mainās vibrācijas, un tas kas nemīlestībā pret sevi siets un izvēlēts, tas top redzams arvien skaidrāk...Cilvēces daļa enerģētiski atmostas no dziļa miega, frekvences uzrāda apslēptos motīvus, vecā kārtība brūk, attiecības prasa pārmaiņas...un jauni ceļi gaida drosmīgos, kuri gatavi atstāt bailes un radīt jaunu savas dzīves virzienu, izvēloties mīlēt, vispirms jau sevi, jo viss sākas, rodas no Tevis...
Ir laiks ieraudzīt, ka tas smagais "Akmens", par kuru Tu sūdzies pasaulei un līdzcilvēkiem varbūt jau gadu desmitiem, un kuru tomēr turpini spītīgi nest, ir tavs paša autordarbs, kuru kādreiz to paņēmi, radīji - izvēloties tādas attiecības, darbu, attieksmi pret naudu, veselību, tuviniekiem...
Vārds rada, katrs tavs vārds, ko Tu izsaki, turpina nostiprināt programmu, ka Tava dzīve ir ciešanas, kad Tu par to stāsti un stāsti... Tā vietā, lai mainītu savā dzīvē kaut ko pats. Un nav pasaulē guru, svētā, reliģijas vai dziednieka, kas varēs, ko iesākt pret cilvēku, kurš izvēlas radīt ciešanas savā dzīvē dienu pēc dienas runājot, cik slikti ir...
"Akmens"... tas vienmēr ir kas tāds, kas liek žēloties un gausties, tā ir upura mīļākā "rotaslieta", un tas, kurš to ir paņēmis, vienmēr meklēs glābēju ārpasaulē, un tas ir apburtais loks bez izejas. Glābējs - upuris - varmāka, šo lomu deja ir tik pazīstama vecajā pasaules kārtībā, gadu tūkstošiem caur daudzām iepriekšējo dzīvju dvēseles pieredzēm visi esam šo gājuši, apgūstot zemāko čakru tēmas, pārbaudošās attiecībās.
Kamēr gaidi, no ārpasaules kādu Glābēju, paliekot dusmās par to, ka Tev, redz, grūti un vaino Radītāju, līdzcilvēkus, valdību, kaimiņus, un sazin ko vēl, par to kā ir, Tu ārā no situācijas netiksi.
Nav iespējams kādu izglābt, kas pats nav izvēlējies piecelties, ieraudzīt sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Pat ja aizdodam naudu, vai izdaram darbu otra vietā, tas cilvēks, tāpat paliek kur bijis, un turpina visus vainot, jo pats jau nav izvēlējies izkāpt no savas upura pozīcijas, un mēs palīdzot, domādami, ka daram labu darbu, tomēr kļūstam par glābējiem, un nereti atbalstam viņa degradāciju, iesaistoties destruktīvajā dejā, kur pēc brīža esam jau dusmīgi, jo nav pateicības, nav progresa un upuris jau dusmīgs uz mums, citu glābēju meklē. Neverending story.
Katrs var izglābt tikai pats sevi, un pirmais solis ir izvēle...ieraudzīt...uzņemties atbildību pašam par savā dzīvē notiekošo, un tikai tad var izkāpt, un tas prasa drosmi, jo vieglāk ir vainot kādu ārpusē, nekā ieskatīties acīs savām bailēm un ārā kāpt, pašpietiekamam kļūt.
Kamēr nav skaidrs būtiskākais - Es pats esmu to radījis, Es esmu piesaistījis un izvēlējies visus tos cilvēkus un notikumus, kas ir izveidojuši manu dzīves kvalitāti tagad, tik ilgi es turpinu kalpot savām bailēm, un nav man vēlmes un bail pašam uzņemties atbildību par savas dzīves radīšanu, esmu atkarīgs, jo es tak viens neizdzīvošu, un īstenībā bail palikt vienam..., tik ilgi pārmaiņas un uzlabojumi nav iespējami, jo Tavas bailes un citi turpina radīt Tavu dzīvi.
Kādreiz Tu pats to kredītu paņēmi, kuru nevari samaksāt, apprecēji to cilvēku kurš Tevi kritizēja jau attiecību sākumā, jo nebija kur dzīvot..., izpatiki kādam, klusējot par to ko jūti, jo nepieņem sevi un baidījies, ka ja pateiksi, ko domā, tad pametīs..., piekriti darīt darbu, kurš nav Tev piemērots, jo naudu vajag u.t.t. Tās ir tavas akmeņu krelles, kuras savēri gadu gaitā, izvēloties nodot sevi un nemīlēt sevi, un tās kļuvušas tagad tik smagas un tā grauž un sāp.
Vienmēr ir izvēle dzīvot savādāk un tas jaunais ceļs sākas no Tevis, no tavas izvēles tas ir atkarīgs...
Un pirmais solis ir apklusināt želošanās vārdu upes par ārējiem faktoriem, kas vainīgi pie visa kā Tev ir..., beigt apvainoties uz cilvēkiem, Dievu...un paskatīties uz Autoru - Es pats to esmu radījis!!!
Un pateikt: "Tagad es nolieku tos akmeņus ar kuriem citiem sviedu, vainojot, kurus nesu vaidot un glābējus gaidot...un sāku darīt, radīt un pārveidot savu dzīvi!"
Lai izdodas...un izdosies...ja izvēlēsies darīt...
Leida Tīlika
