Reiz es gāju pa parku un redzēju uz ielas nokritušas daudz lapas, bet 5 lapas bija nokritušas interesantā formā. Parasti es to nepamanītu, bet šoreiz šis lapu novietojums iekšā radīja sajūtu. Sajūta lika aizdomāties. No aizdomāšanās radās atklāsme,.un atklāsme noveda pie rīcības, kas tajā laikā bija jāveic.
Citreiz cilvēki paskatās uz pulksteni tieši, kad ir 11:11. Ja cilvēks ir noslēgts, tas nespēs saņemt konkrētu informāciju, viņš ir aizpeldējis savās domās, tomēr šī enerģija var radīt cilvēkā impulsu pagriezt galvu tieši brīdī, kad paskatīšanās uz pulksteni liks viņam aizdomāties.
Un cilvēks ir pārsteigts. Kā tad tā? Kā viņš tieši tagad paskatījās? No kurienes nāca impulss? Un, ja viņš sajūt šo impulsa avotu, cilvēks jau ir soli tuvāk, lai saklausītu, kas tiek pavēstīts.
Es iesaku neaizrauties ar ticējumiem un māņticību. Nav tādas globālas tulkojumu tabulas notikušajam un tā nozīmei. Katram būs citādi, tomēr pašas notikumu saiknes eksistē.
Mēs ikdienā saņemam lielu daudzumu impulsu. Tā var būt dakša, kas stāv uz galda, tie var būt bērni, kas klaigā aiz loga, tā var būt vārna, kas ķērc kokā.
Ja tas ir ienācis tavā uzmanības lokā, pavēro, kādu iekšēju sajūtu tas rada. Un, ja kaut ko sajuti, pavēro šo sajūtu dziļāk. Vai ir kādi tēli un notikumi, kas pirmie nāk prātā? Domas, atmiņas? Vai nāk krāsas, skaņas, izjūtas? Un, vai tur ir kaut kas, ko vēl var pārtulkot? Tas prasa treniņu, bet, kad sāc to darīt, kanāls paliek brīvāks.
Patiesībā jau sakrītību nav, ir tikai nemitīga visuma komunikācija. Un ir ziņas, kas ir skaļākas par citām, un tās saklausīt būs visvieglāk..
Jo vairāk ieskatīsies ikdienišķajā un vērosi, kā tas atspoguļojas tavā iekšējā visumā, jo plašāku spēsi uzturēt dialogu ar esību. Un tu būsi pārsteigts par lietām, ko pasaule vēlas tev pavēstīt.
Andris Ciekurs
