Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā. Rakstnieces dienasgrāmatā tverts laika posms no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada 18. novembrim.
“Līdzās Latvijas simtgades fanfarām un bagātīgajām svētku reportāžām gribējās saskatīt jubilejas gadu caur viena indivīda pieredzi. Ieraudzīt (vai neieraudzīt) valsti sevī. Žanrs – dokumentāla esejistika.”
Gundega Repše
“Kādi mēs bijām Latvijas simtgadē? Gundegas Repšes dienasgrāmata dod tiešu liecību par 2018. gadu, stāstot bez izskaistinājumiem, bet ar mīlestību. Autore atgādina, ka ideāli un sirdsapziņa nebūt nav aizgājušā laikmeta relikti, ka tās ir substances, kuras vēl joprojām izšķir – valstij būt vai nebūt. Literatūra dzimst jēgas klusajā pazemībā, raksta Repše; piebilstu, ka arī valsts dzimst un top jēgas klusajā pazemībā. Grāmata nebuldurē līdzi tītaru bara dziesmusvētkiem”, bet ir šīs jēgas meklējums.”
Vita Matīsa
Citāts no grāmatas:
“... Nevaru iedomāties ekstravertāku nodarbošanos, kā rakstīšana. Visās citās mākslas jomās iespējams kaut nedaudz patverties sevis ēnā, pastarpinājumā, bet literatūra, kā labi zināms, lieto valodu, kas pieder visiem. Tas, kādu nozīmi kāds rakstnieks piešķir vārdiem, ir cits sarunas temats. Šoreiz iedomājos gan par spēlfilmām, zem kuru nosaukumiem mazākiem burtiem lasāms – balstīts uz patiesiem notikumiem, gan stāstiem un romāniem, kuru PR akcijās tiek uzsvērts personiskums vai autobiogrāfiskums, bet tie netiek nodalīti dokumentālās literatūras žanrā.
Kad biju maza un pārdzīvoju pirmo lasīšanas lavīnu, nekad neinteresējos par autora tautību. Nu, varbūt tik daudz, vai tas ir ārzemju vai padomju rakstnieks (Dzelzs priekškars un dzīve konservu bundžā darīja savu). Sajukums grāmatu plauktos vienmēr lika justies vainīgai savas nezinības dēļ. Vēl bēdīgāka bija mana informētība par klasiķu privāto dzīvi, efektīgām nāves stundām un mīlas mokām. Es ticēju tekstam. Mans rakstnieks bija teksta autors. Tad laikmeta iekārta mainījās, globuss acupriekšā atplauka kā saulespuķe. Droši vien, ka labi. Tagad var lasīt līdz konjunktivītam, cik un kādos apstākļos onanējis Prusts, kā dzēra Zelda Ficdžeralda, kāds tirāns bijis Tolstojs utt. – līdz pat Jaunsudrabiņa un Raiņa skopumam vai Ķempes intrigām. Viss ir zināms, izpētīts, priekšā likts un komentēts. Bieži vien ar tagadnes autoru tīksmu piedalīšanos. Ko ar to gribu teikt? To, ka sabiedrība ne tikai globāli zaudējusi uzticēšanos, bet arī ticību mākslas valodai. Bet vai tiešām ar jums tas notika īstenībā?...”
Vēl par grāmatu var lasīt:
https://www.diena.lv/raksts/kd/gramatas/gundegas-repses-gramatas-_skicu-burtnica.-simts_-recenzija.-simt-aukstu-udens-malku-14219560
https://lalksne.blogspot.com/2019/05/gundega-repse-skicu-burtnica-simts.html
https://www.la.lv/klatbut-piedzivot-izdzivot
------------
Gundega Repše ir viena no manis iecienītākajai autorei, kuras darbus labprāt lasu un zinu, ka tie bagātinās manu garīgo pasauli. Tā tas notika arī ar šo grāmatu. Paldies autorei!
