Skaidrīte Kaldupe pirms vairākiem gadu desmitiem ir veltījusi dzejoli Mazsalacas Vilkaču priedei, kas tuvs kļuva man, kopš izlasīšanas brīža... Arī ar autori savas darba dzīves laikā tikos vairākas reizes un sadraudzējāmies. Apdzejotā priede vēl dzīva un turpat blakus izveidojušās citas - līdzīgas...
Šodien apciemoju šo vietu un atcerējos seno dzejoli.
x x x
(Tam, kas spējis iziet caur Vilkaču priedes saknēm,
nelaime neko vairs nespējot padarīt - tautas ticējums)
Es nezināju, ka šī neparastā priede
Pie manis atnāks kādreiz puteņos
Un, acis aizskarot ar zaļām skuju plaukstām,
Man rādīs savus mezglus sakņu pinumos.
Tur vienā ļaužu naids un ļaužu cietsirdība,
Bet citā mīlestība - ļoti trausla tā -
Es nezināju, ka šī neparastā priede
Lūgs jūras vējam trauslo nosargāt.
Es nezināju, ka šī neparastā priede
Caur sakņu mezgliem manas dienas dzīs
Un pati savos aizlauztajos zaros
Vēl jūras balto sāli iekaisīs.
Visgrūtā iziet bij caur draugu liekulību
Un tādu mēlnesību, kura piedodama nav.
Man dažreiz izlikās, ka puteņainās naktīs
Aiz loga vēja balsī mana priede raud.
Bet, kad caur visiem mezgliem izgājis es biju,
Un kad vairs jābaidās nav gluži ne no kā,
Es kļuvu ceļinieks, kas apstājies pie priedes,
Ar savu liktenskoku dziesmā parunā.
(Skaidrīte Kaldupe)
2025. gada 10.novembris
