Ilgi dzīvot grib visi, bet novecot – neviens. Absurda pretruna, kuras izraisītās ciešanas ir pavisam reālas. Vai novecojot ir iespējams saglabāt piepildītu dzīvi?
Apsvērusi šo tēmu, astoņdesmitgadīgā Elke Heidenreiha uzrakstīja ļoti personisku, ironisku un godīgu, taču ne nesaudzīgu (ar vienu vārdu sakot, dzīvesgudru) grāmatu, kurā apcer savu dzīvi un attiecības ar citiem cilvēkiem.
Vecumdienās cilvēkam nākas izbaudīt gan dzīves laikā darītā, gan nedarītā sekas, tomēr nu viņš ir ieguvis nomierinošo sapratni, ka raizēm lielākoties nav nozīmes, ka pietiek vienkārši elpot un būt pateicīgam.
“Ko gan ar mani dara vecums? Man nav ne jausmas. Es tikai zinu, ka to pieņemu, nenoliedzu un nemēģinu izlikties jaunāka, nekā esmu. Turklāt neuzskatu, ka vecumā dzīve ir mazāk vērta.”
-------------------
Man šī grāmata šķita interesanta, lai gan tajā ir arī daudz viedu cilvēku atsauces par šo tēmu...
Iesaku!
