MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Saules kalendārs


 Precīzi nofiksēt pēc Saules ziemas un vasaras saulgriežus katrs saimnieks diezin vai varēja un mācēja.

Sarkanais kociņš (Saules koks, ozols) varēja nozīmēt to pašu, ko šodien saprot ar vārdu kalendārs vai pēc Vecā Stendera - laika grāmata, pie kam, tas katrā ziņā ir Saules, ne Mēness kalendārs.

fragments no Māras Šternas grāmatas "Senā gadskārta"

Mūsu senči atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem mēģinājuši rast, vērojot debesis, pētot tur redzamās sakarības un radot mītus. Saulei šajos mītos ierādīta centrālā vieta, jo tā ne tikai silda un dod gaismu, bet ar savu gadskārtējo nemainīgo kustību pie debesīm nosaka regulāru gadalaiku maiņu. Šīs zināšanas par Saules ceļu senajam zemkopim baltu cilšu apdzīvotās teritorijās bija izdzīvošanas jautājums, jo ražu viņš varēja iegūt tikai reizi gadā - rudenī.

Jauka, jauka vasariņa
Visa daudzi audzināja;
Re, kur nāk balta ziema,
Platu muti atvērusi.


Saules gada dalījums divās daļās - ziemā un vasarā, ir vissenākais.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Tur Saulīte miglu meta,
Vai bij ziema vai vasara.

Ziemā ir svētīti Ziemas svētki, un vasarā varēja būt Vasaras svētki, tomēr folklorā drošas norādes neatrodam. Vasaras saulgriežos daudzina Jāni. Jānis ir viens no galvenajiem Kosmiskā mīta personāžiem un tiek saukts par Dieva dēlu.

Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu garu augumiņu:
Gana augsti mežu gali,
Vēl cepure pāri stāv.

Precīzi nofiksēt pēc Saules ziemas un vasaras saulgriežus katrs saimnieks diezin vai varēja un mācēja.

Sarkanais kociņš (Saules koks, ozols) varēja nozīmēt to pašu, ko šodien saprot ar vārdu kalendārs vai pēc Vecā Stendera - laika grāmata, pie kam, tas katrā ziņā ir Saules, ne Mēness kalendārs.

Daudzās dainas par Ziemassvētkiem un Jāņiem liecina, ka senie latvieši ir plaši svētījuši ziemas un vasaras saulgriežus, zinājuši, kad tie svinami.

Pavasarī svētī Lielo dienu, kad diena kļūst liela, lielāka par nakti.

Lieldien nāca lielas dienas,
Mazas manas villaniņas;
I saņēmu, pavadīju
Ar mazām villanēm.

Gadalaikā, kad rudzi metušies rudi, svētījuši rudeni. Tā varēja būt Mazā diena, pretēji Lielai dienai, tikai šāds nosaukums nav saglabājies. Rudenī svētī Miķeļus.

Lieldieniņa liela sieva,
Tā atnāca tukšu roku;
Miķelītis mazs vīriņš,
Tas atnesa pilnu maisu.

Pavasara un rudens punktus, Lieldienas un Miķeļus, dabā noteikt nav pārāk sarežģīti. Šajās dienās saullēkta ēna iet pa to pašu līniju kā saulrietā. Latvieši šo līniju sauc par Saules taku.


Brāļi, brāļi, Lieladiena,
Kur kārsim šūpulīt?
- Zeltīts auga ozoliņš
Saules taka maliņā.

Maģiskas darbības ap iezīmētu Saules taku var saskatīt kādā aprakstā no Kolkas jūrmalas: "Lieldienas rītā puiši ceļas mazā gaismiņā augšām, iet mežā pēc kadiķu zariem, ar ko tie rudzu sēju izpušķo, un pāru jaunas eglītes jūrmalī uz kāpu iemej, ap kurām tad meitas sāk lēkāt un dziedāt, it kā ap kādu elku..."

Saules gads tiek iedalīts vienmērīgi astoņās daļās. Kurš vārds īsti pašu radīts un kurš ienācējs seno tautu kultūras sakaru ceļā, un kā tas tieši noticis, tur vārds vēsturniekiem un valodniekiem. Saules koks ataino reizē Saules diennakts un tās gada ceļu kā laikā, tā telpā.

Noiet Saule vakarā,
Zelta zarus zarodama;
No rītiņa uzlecot,
Atstāj laivu līgojot.

Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
Kur jūs skaisti mijaties:
Kur Saulīte ziemu tek,
Tur vasara Mēnestiņš.

No vieniem Saules svētkiem līdz otriem iznāk tieši deviņas (piecdienu) nedēļas, izņemot laiku vasarā, kad starpā ir desmit nedēļas, jo vasara ir nedaudz garāka par ziemu. Tādēļ papildus noskaita vienu (piecdienu) nedēļu pirms un vienu pēc Jāņiem.

Saules kalendāram izsekot nav nemaz tik sarežģīti, ja zina, ka katra Saules kalendāra svētku sākuma diena iekrīt vienā un tajā pašā (piecdienu) nedēļas dienā visu gadu. Katrā nākamajā gadā tā pavirzās pa vienu dienu uz priekšu, garajā gadā - par divām. Kā senāk, kad rakstīto kalendāru nebija, šo Saules kalendāru varēja zināt un mācēt lietot katrā zemnieka sētā? Tas, ka ir bijuši zintnieki, vaideloši, kuri vadījuši rituālus svētvietās, atrodams senajos rakstītajos avotos, piemēram, Brēmenes Ādams (1075.gads) raksta par kuršiem, Dīsburgas Pēteris (1326.gads) par baltu zintniekiem. Par svētvietām senči izvēlējās pašas dabas radītos objektus - kalnus, akmeņus, kokus, avotus, arī upes, ezerus, dažkārt pat purvus, kuri atšķīrās ar pastiprinātu biofizikālo lauku. Kulta vietās atradās elku tēli. Latvijā bijis ar 1300 kulta vietu un objektu.

Ievērojamā arheoloģe Marija Gimbutiene atklājusi, ka aizvētiruskajos laikos, kā arī vēsturisko laiku sākumā ir bijušas "svētpilsētas" - nozīmīgi reliģiskie centri, kuros rituālus vadījuši zintnieki un kuru galvenais uzdevums bijis zināt, kā svinami katri svētki jebkurā gadalaikā, un būt starpniekiem starp dieviem un cilvēkiem. Šie zintnieki acīmredzot bija kalendāra uzturētāji savā novadā. Iespējams, ka viņi bija arī galveno mītisko dainu sacerētāji un izplatītāji.

Seno tautas ticējumu zinātājs Jānis Ceka stāsta: "Atceros - biloskēniešos vēl bija zinātāji par Laikaveci, kas burtojis debesu zīmes un laidis ziņu apkārt. Tāds savulaik dzīvojis lielajos mežos gaujmaliešos un vāķējis saules gaitu pēc visādām zīmēm. No tā tad arī zinājuši īstās svinamās dienas."

Saules kalendāru (Saules koku) uzrauga zintnieki, priesteri, un tas ir svēts. Iespējams, no šejienes radies nosaukums - svētki.

Ziemassvētki, Lieladiena,
Tie Dievam dārgi svētki:
Ziemassvētki bluķi vēla,
Lieladiena šūpli kāra.

Komentāri (0)  |  2011-03-07 16:50  |  Skatīts: 5026x         Ieteikt draugiem

Atpakaļ