MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


2011.gada 8.maijs


     Vēstule mammai!

  Atgriežoties no kapiem, kur atstāju pie Tavas kopiņas manā dārziņā uzziedējušās narcises, iedomājos, ka varētu uzrakstīt Tev vēstuli... Gan jau kaut kur esot sajutīsi, ka domāju par Tevi un atceros...

  Drīz jau būs turpat 30 gadi, kopš Tevis vairs nav. Man toreiz, kad slimība pieveica Tevi, bija 29 gadi, sava ģimene un 2 bērni. Savu mazdēlu Tu vēl paspēji paauklēt, taču, kad piedzima mazmeitiņa, bija pieteikusies toreiz vēl neārstējamā slimība - vēzis... Atceros, kā nesen biju atgriezusies no dzemdību nodaļas un pienāca zvans no slimnīcas, lai braucu atvadīties no Tevis. Tas bija smagi. Tu pēc tam vēl nodzīvoji 3 gadus ārstēdamās, līdz Tavas mokas beidzās. Savu otro mazmeitiņu Tu vairs neredzēji... Pēc pāris mēnešiem, kad Tevis vairs nebija šajā saulē, Tev sekoja Tava mamma, mana mīļā vecāmāte... Ir palikušas tikai atmiņas, dažas fotogrāfijas un kapu kopiņas...Pie vecāsmātes cenšos aizbraukt vismaz reizi gadā, bet pie Tevis varu aiziet, kad vien vēlos.

  Es bieži ar Tevi domās sarunājos, reizēm Tu atnāc sapnī... Esmu domājusi par to, kāpēc Tev vienai nācās mani uzaudzināt un izskolot. Kāpēc tad, kad mans tētis aizgāja vai Tu viņu aizraidīji (biju pārāk maza, lai to atcerētos), Tu tā arī oficiāli no viņa neizšķīries un arī alimentus neprasīji? Jā, es ļoti bērnībā izjutu tēva trūkumu un varbūt tas manī atstājis neizdzēšamas pēdas. Es ļoti vēlējos savu ģimeni veidot saskanīgu un laimīgu ar vismaz diviem bērniem... Bērni piedzima... trīs, taču ģimene izjuka...

  Un tad es daudz domāju par to, kāpēc? Sākās Atmodas laiks, kad kļuva pieejama dažāda ezotēriska satura literatūra, kas līdz šim bija slēpta. Meklēju atbildes, mācījos. Pieļāvu kļūdas, dziļi pārdzīvoju... Saņēmos un turpināju meklējumus un savas izaugsmes Ceļu, jo biju sapratusi, ka piedzimstot mēs katrs izvēlamies SAVU MĀCĪBU. Man bija jāiziet šī savas Dzīves Skola, lai nonāktu tur, kur šobrīd esmu - ŠEIT UN TAGAD. MĪLESTĪBĀ. GAISMĀ HARMONIJĀ.

  Šorīt viens aiz otra mani Mātes dienā sveica mani pieaugušie bērni. Viņi nav šobrīd man blakus, taču dzīvo, strādā un mācās tepat Latvijā, par ko man prieks. Nav viegli šajā Pārmaiņu laikā, bet zinu, ka viņu vietā nevaru apgūt to MĀCĪBU, kas viņiem pašiem jāapgūst. Varu vien atbalstīt, ko arī daru, kā nu kuro reizi man tas izdodas. Es nevaru uzspiest SAVU MĀCĪBU saviem bērniem, ne arī kādam citam, taču varu ar to dalīties, tāpat kā pati pa graudiņam vien esmu lasījusi un vākusi, šo to pieņēmusi un šo to atmetusi, kā nederīgu priekš manis, pa reizei atgriezdamās jau ar citu skatījumu un pieredzi.

  Nezinu, mammuc, kāda būtu mūsu saruna šobrīd, ja Tu vēl būtu dzīva, jo toreiz - jaunībā - es daudz ko vēl nesapratu. Piedod man, ja nebiju tik laba meita, kā vēlējies. Mums jau lielu domstarpību nebija, jo Tu man biji laba mamma. Es Tevi mīlu!  Arī mani bērni mani ciena un mīl un es mīlu viņus. Kas gan var būt svarīgāks par MĪLESTĪBU, kas mūs visus vieno!

        
Toreiz pie mammas rokas bija tik droši... un arī vecāsmātes labestībā...


Komentāri (0)  |  2011-05-08 21:38  |  Skatīts: 1345x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ