MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

MĪLESTĪBA! GAISMA! HARMONIJA!

 


Aryana Havah - Inuaki


"Nejauši"!:) atradu un šķita interesanti. Varbūt vēl kādam noder...
------------------
Pirms sākt galveno stāstu, es mazliet gribētu pastāstīt par sevi. Es nepiederu pie parastiem cilvēkiem, tieši pretēji, es atrodos pastāvīgā meklēšanā. Es esmu pieradusi nevienam neuzticēties, kas jau sen ir pieņemts, ka tas tā ir un es pamatoju savus spriedumus ne tik daudz uz zinātniskiem apgalvojumiem, kā uz savu pieredzi un pārdzīvojumiem. Tāpat es nevaru sevi nosaukt par iesācēju paranormālo jautājumu sfērā, par cik es jau no pašas bērnības saņemu informāciju. Bet pateicoties arī izglītībai, es vispirms skatos uz pacienta psihiskajām novirzēm un tikai tad uz viņa spējām.

Jāatzīst, ka es esmu psihologs, galvenokārt strādāju bērniem, neatkarīgi no viņu vecuma un sociālā stāvokļa. Man ir nācies strādāt ar bērniem, kuru vecākiem ir izteikti vajadzīga konsultācija, kā arī ar tādiem bērniem, kuriem ir nopietnas problēmas adaptēties dzīvē. Daži no viņiem ir nomākti un neaktīvi, citi - enerģiski līdz neprātīgumam, bet visus viņus vieno viens - viņi mēģina adaptēties cilvēka būtības apstākļos, pielāgoties šīs planētas vibrāciju frekvencēm, integrēties sabiedrībā un kļūt par tās daļu.

Es vienmēr esmu teikusi, ka ir nepieciešama skola priekš vecākiem, noteikti priekš visiem un katra, kuri grib laist pasaulē vēl vienu cilvēcisku būtni. Bērniem nav nekāda daļa par lielu naudu un materiālajām vērtībām. Viņiem ir nepieciešama mīlestība, pieķeršanās, uzmanība. Bet mēs, pateicoties laika trūkumam, nogurumam, stresam, atgrūžam viņus sūtam viņus uz savu istabu vai ielu, kas ir vēl sliktāk - atdodam citiem cilvēkiem rūpēties par viņu problēmām, vajadzībām un izglītību. Bet pēc tam uzdodam sev jautājumu, kam ir līdzīgs šis bērns, vai viņš ir agresīvs vai arī neizlēmīgs, no kā viņš ir mantojis cietsirdību vai noslieci rupji izteikties. Mēs meklējam cilvēkus ar līdzīgām pazīmēm starp radiniekiem un beigu beigās arī atrodam "vainīgos" pašā vājākajā ģenētiskā koka zarā.

Mēs to darām tāpēc, jo gribam paši no sevis noslēpt šo izgāšanos, lai mēs būtu apmierināti paši ar sevi un lai paši sevi arī apmānītu. Bet dziļi dvēselē, mēs tomēr esam vainīgi. Tikai to nekad nelaidīs virspusē, nevienam nerādīs un pat neapzināsies.

Tieši ar to es cīnos katru dienu. Dažkārt es izcīnu uzvaras šajās kaujās, dažkārt zaudēju vai vienkārši sakot nekas nenotiek. Bet ar pārliecību es varu teikt, ka attiecībās starp vecākiem un bērniem atjaunojas saskarsme, kas ir kā smalks starojošs diedziņš, kurš aug un nostiprinās ar katru mīļu vārdu, katru izlasītu pasaku vai skūpstu pirms gulētiešanas?

Atgriezīsimies tomēr pie stāsta. Tas notika vasaras mākoņainā rītā. Bija neizturami karsti un es atvēru logu, cerot, ka svaigais gaiss izkliedēs atmosfēru. Es nevarēju izvairīties no diskomforta sajūtas - spieda saules pinumā - un es zināju, ka tas ir iekšējs brīdinājums par daudz nepatīkamākām sajūtām, kurām bija jāseko. Es no visas sirds cerēju, ka manam uztraukumam nav pamata, jo šorīt pie manis bija jāatnāk jaunam puisēnam.

Tieši norunātajā laikā viņš iegāja kabinetā kopā ar savu mammu.

Vēl pavisam puisēns, bet cik lepns jau! Viņa acis ir vasaras debess zilajā krāsā, nepaklausīgi brūni mati, apģērbts jau pavalkātos džinsos un zilā T-kreklā ar uzrakstu "Love me".

Es domāju, ka būtu ļoti jauki, ja mēs ģērbtu savus bērnus drēbēs ar uzrakstiem "Mīliet mani". Tā mēs nekad par to neaizmirstu. Viņš uz mani ilgi noskatījās un tad enerģiski apsēdās krēslā. Es uzzināju, protams, šī informācija jau bija kartē, ka viņa vārds ir Dāvids (vārds izdomāts) un viņam ir septiņi gadi.

Parasti, pēc kāda laika, kad es jūtu, ka varu mierīgi kontaktēties ar bērnu, es lūdzu viņu vecākus uzgaidīt hallē. Man par pārsteigumu, Dāvids pats palūdza savu māti pagaidīt uzgaidāmajā telpā.

Es ieinteresēti vēroju viņa rīcību, jo es pats neko līdzīgu savā praksē neatcerējos un es centos tam atrast izskaidrojumu. Izrādās, ka viņu šurp atveda mamma, par cik viņš "dzird savā galvā balsi, tā kā telefonā", ar kuru viņš sarunājas un jautā visu kas ienāk prātā, piemēram, kā iziet atsevišķus līmeņus kompjūteru spēlēs. Atbildes, kuras saņēma puisēns vienmēr bija pareizas.

Es pajautāju viņam, vai balsij arī ir vārds, uz ko puisēns atbildēja, ka viņu sauc Aghtons un ka viņš ir no citas zvaigžņu sistēmas, no kuras ir ieradies arī pats Dāvids reinkarnācijas ceļā un ka viņi ir sarunājuši uzturēt kontaktu visā viņa uzturēšanās laikā šeit uz planētas Zeme. Es jautāju viņam, cik ilgi viņš šeit taisās palikt? Viņa atbilde bija, ja laiku skaita kā tagad, tad tā apmēram gadus 200 un ka drīz mēs laiku uztversim pavisam savādāk, kā īsti - viņš pateikt nevar.

Mēs runājām apmēram stundu, mani arvien vairāk un vairāk pārsteidza viņa atbilžu plašums un dziļums, kā izrādījās sarunas laikā, dažas no tām piederēja "balsij no telefona".

Pirms pārkāpt pāri slieksnim, Dāvids pagriezās pret mani un pateica, ka vakar vakarā pēc tam, kad viņš uzzināja, ka viņu rītā atvedīs pie manis, Aghtons lūdza viņam, lai pasaka psihologam, ka viņš personīgi lūdz pierakstīt visu par ko šeit tiks runāts, pat ja man tas nepatiks un lūdz ticēt, ka viss, kas tiks pateikts ir reāls, kā arī lūdz nepārdzīvot par vāzi, kuru es saplēsu šorīt mēģinot aizvērt logu.

Iedomājieties, kā es sabijos dzirdot šos vārdus, es biju vienīgā, kas par to zināja 

Tā man lika saprast un deva apstiprinājumu, ka viss ko izjūt un sajūt šis puisēns, ir patiesība. It kā melnu plīvuru norautu no manām acīm. Tad es sapratu, cik nepamatots bija mans priekšstats par balsi, kuru viņš dzirdēja, kā par bagātas iztēles augli, kas rodas natūras ezotēriskās dzīves rezultātā un ir ar noslieci uz šizofrēniju vai vēsturi, kuras avotam bija vēlēšanās būt augstāk par citiem, augstāk par vidējo.

Tā es nonācu šādā situācijā - kļuvu par rakstnieci. Zem viņa vadības es centos savākt un izklāstīt visu nozīmīgāko un svarīgāko informāciju. Es piedāvāju jums viņa sniegto informāciju tādā veidā, kādā tā nonāca pie manis - patiesu, precīzu un bez labojumiem.

Es pateicos jums, par šai grāmatai veltīto laiku. Vieni to uztvers kā izdomājumu, citi to sapratīs. Pirmajiem lūdzu piedošanu, bet otrajiem novēlu atrast savu ceļu un apzināties savu misiju.

https://www.sirius-centrs.lv/lv/section/index/menu_item_id/134/section_id/241

Norādītajā adresē pielikumā var izlasīt visu grāmatu.

Komentāri (0)  |  2011-06-16 23:19  |  Skatīts: 1723x         Ieteikt draugiem
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ