Džulio Leoni “Dantes Aligjeri noslēpums”
Ja tev patīk aizraujoši kriminālromāni. Ja tev patīk vēsturiskas mistifikācijas (vai varbūt pētījumos atklātas patiesības?).
Ja patīk apšaubīt oficiālās versijas.
Ja tev lasot nepieciešama sajūta, ka paralēli izklaidei gūsti arī jaunas zināšanas.
Ja tev patīk negaidīti sižeta pavērsieni, spiegu spēlītes, intrigas un kaislības.
Ja kaut viens no šiem ja ir tavējais, droši brien iekšā grāmatā -
un dabūsi visu uzskaitīto komplektu vienkopus.
 Florence, 1300.gada jūnijs. Līdzās gandrīz pabeigtai mozaīkai tiek atrasts mozaīku meistara līķis. Viņa seju sedz sacietējusi kaļķu maska. Nozieguma izmeklēšanā iesaistās Dante Aligjeri, jaunievēlētais Florences priors un cilvēks, kas reiz sarakstīs izsmeļošu traktātu un kriminoloģiju "Inferno". Šī ir pirmā viņam oficiāli uzticētā izmeklēšana. Dzejnieks seko neskaidriem pavedieniem pa visu Florenci, izmeklēšanas gaitā viņš saskaras ar slepenām intrigām un noslēpumiem. Kāpēc gan pilsētā ieradušies septiņi zinātnieki - tā laika spožākie prāti savā jomā? Kas tas par noslēpumu, kurš nāktu gaismā, ja mozaīku meistars būtu pabeidzis iesākto darbu? Vai tā ir alķīmijas formula, kas ļautu no svina iegūt zeltu? Vai tas kaut kā ir saistīts ar Antīliju, mežonīgo un daiļo dejotāju, kura ik nakti uzstājas vienrocim krustnesim piederošā tavernā? Vai tomēr vairāk ar citu Beatriči, Svētās Romas impērijas Švābijas atzara valdnieku pēcteci, kura, kā baumo, ieradusies pilsētā, tādējādi apdraudot pāvesta Bonifācija politiskos centienus?
Džulio Leoni enciklopēdiskās zināšanas ļauj ar dzejiska traktāta eleganci radīt elpu aizraujošu detektīvžanru. Leoni darbs ir piesātināts kultūrvēsturiskām reminiscencēm. Neba velti pasaulslavenajam romānu rakstniekam, kritiķim un itāļu literatūras profesoram 2000. gadā piešķirta Premio Tadeschi - balva par izcilāko debiju kriminālromānu žanrā. Leoni romānu aizgūtnēm tulko vismaz trīsdesmit valodās.
Izlasot šo grāmatu, manī radās vēlme sīkāk uzzināt par Danti, ko zināju kā "Dievišķās komēdijas" autoru...
Dante Aligjēri
Dante Aligjēri, īstajā vārdā Djurante, ir populārākais viduslaiku beigu posma dzejnieks un jaunā kultūras laikmeta - renesances iezvanītājs Eiropas literatūrā. Šī persona tiek uzskatīta par itāļu literārās valodas pamatlicēju, jo darbus veidoja dzimtajā toskāniešu dialektā, nevis latīņu valodā, tādējādi aizstāvot tautas valodas pamattiesības.
D. Aligjēri ir dzimis Florencē 1265. gada maijā, cēlies no senas muižnieku dzimtas. Iegūto izglītību viduslaiku skolā jaunais dzejnieks atzina par nepietiekamu un tiecās to papildināt. Dante uzmanīgi pētīja antīko dzejnieku daiļradi, īpašu uzmanību pievēršot Vergīlija darbiem, jo tieši šo dzejnieku Dante izraudzījies par savu ,,vadoni", pavēlnieku un skolotāju. Jau no pusaudža gadu vecuma viņa aizraušanās bija dzeja, galvenokārt mīlas lirika. Dantes mūza ir bijusi Beatriče Portināre, kuru viņš iepazina 9 gadu vecumā, kad viņai bija 8 gadi. Visu mūžu skaistā florenciete bija viņa dievinātā sieviete, tā bija platoniska mīlestība, kuru dzejnieks baidījās atzīt, taču klusībā pielūdza, Dantes apziņā viņa dzīvoja kā sapnis un ilgas.
Dantes divi darbi, kas pārdzīvojuši gadsimtus, - „Jaunā dzīve" („Vita nuova") un „Dievišķā komēdija" - pastāv kā vērtība mūsdienu kultūrā, kaut gan daļa patiesības ir arī Voltēra kādreiz teiktajos ironiskajos vārdos: „Dante ir tas, ko visi slavē un reti kāds lasa." Bet vai Danti vien? Dantem ir bijušas plašas, visaptverošas zināšanas antīkajā un sava laika kristīgās pasaules kultūrā un zinātnē. Ļoti agri aizsākas arī Dantes politiskā darbība, kā rezultātā, 1302. gadā, nepatiesi apvainots, viņš tiek izsūtīts trimdā, visa dzejniekam piederošā manta tiek konfiscēta, un Dante uzsāk klejotāja gaitas, kas ilgst līdz mūža beigām. 1316.gadā Dantem atļāva atgriezties dzimtajā Florencē ar nosacījumu, ja vien viņš publiski atzīs savu vainu, bet Dante atteicās to darīt.
Pielīdzinot Beatriči jaunavai Marijai un identificējot reliģiozo pielūgsmi ar pasaulīgo mīlestību, Dante Aligjēri jau savā jaunības darbā atteicies no viduslaiku kristīgās ticības dogmām. Traktātā „Par tautas valodu" aplūkotas poētikas problēmas, pētītas itāļu valodas attīstības iespējas, dialektu daudzveidība un tās priekšrocības salīdzinājumā ar latīņu valodu, rakstījis sacerējumu Toskānas dialektā „Dzīres", kas sastāv no 4 traktātiem par morāles tēmām. Traktātā „Par monarhiju" iztirzājis ideālas, no pāvesta varas neatkarīgas monarhijas pastāvēšanas iespējas. Dantes Aligjēri ievērojamākais darbs, kas kļuvis par vienu no izcilākajiem dzejas darbiem pasaules literatūrā ir poēma „Komēdija", kas 14. gs. beigās nosaukta par „Dievišķo komēdiju". Tercīnās rakstīto darbu veido 3 daļas: „Elle", „Šķīstīšanas kalns", „Paradīze". Šajā poēmā atklājas Dantes Aligjēri uzskats par cilvēku laicīgo un mūžīgo dzīvi. Vergilija vadībā dzejnieks nolaižas Elles lokos, kāpj Šķīstīšanas kalnā, līdz beidzot nonāk Paradīzē, kur viņu pavada Beatriče. Dievišķo gudrību Dante Aligjēri saskata cilvēces apvienošanā „laicīgajā dzīvē" ideālas monarhijas vadībā un harmonijas sasniegšanā „nākamajā dzīvē" ideālas baznīcas vadībā. Sava laikmeta traģēdiju Dante Aligjēri redz neiespējamībā īstenot šos „dievišķās gudrības" nodomus. „Dievišķajai komēdijai" strāvo cauri Visuma un cilvēka traģiskās atšķirtības apziņa. Lai gan poēmas poētiskā struktūra aptver viduslaiku teoloģiju, literatūru un kultūru, tajā jau vērojamas renesanses literatūrai raksturīgās iezīmes.
Dante darbojās divu lielu vēstures laikmetu griežos. Ieguvis vispusīgu izglītību, jaunais dzejnieks nepārstāj tiekties pēc jaunām zināšanām un veicina itāļu valodas attīstību. Platoniskā mīlestība pret Beatriči rosina Danti pievērsties mīlas lirikai. Gadu gaitā top dažādi D. Aligjeri darbi, kuros apspriestas arī politiskas norises, taču vislielāko atzinību un pasaules slavu izpelnījušies divi viņa darbi: „Dievišķā komēdija" un „Jaunā dzīve". Dante varēja lepoties ar plašām zināšanas antīkajā un sava laika kristīgās pasaules kultūrā un zinātnē, tādēļ viņu dēvē par renesanses iezvanītāju Eiropas literatūrā.
|
