2011.gada 23.septembris
 Ar putna spalvu
jūrmalas smiltīs
Rudens vēstuli rakstu...
Reti jau sanāk pie jūriņas būt, tādēļ tas vienmēr man ir emocijām piesātināts piedzīvojums un katru reizi pavisam citādāks. Biežāk apmeklētais ir Ainažu jūrmalas krasts... Tas gan parasti savienojas ar manu vecvecāku un citu radiņu kapu apciemošanu un tikai tad kāds brītiņš pie jūras...
Ja vien iespējams, izbaudu jūrmalas smilšu un sāļā ūdens relaksējošo iedarbību caur basajām kājām. Laikam varētu stundām klusējot staigāt gar jūras krastu un priecājos, ja nav nekur jāsteidzas. Tāda bija arī šī septembra saulainā svētdiena, kad varēju ilgāk, kā parasti neviena netraucēta mierīgi pastaigāt... Ar fotoaparātu rokās meklēju kādu interesantu kadru, ko iemūžināt... Tā arī manās rokās nonāca putna spalva, kas „lūdzās", lai rakstu...
Esmu kādreiz rakstījusi vēstules sniegā...
Man kopš bērnības ir mīļa Ilzes Indrānes grāmata „Lazdu laipa", kurā Paulis rakstīja Kristīnei vēstules sniegā... Šo grāmatu esmu daudzas reizes lasījusi un varētu to nosaukt par vienu no savām tuvākajām grāmatām laikam tāpēc, ka man tā nebija obligātās literatūras sarakstā un netika „izķidāta pa detaļām". Pēc savām bērnībā lasītajām grāmatām, ko vēl joprojām atceramies, mēs daudz ko varam atklāt par sevi, saviem sapņiem un ilgām toreiz... Tas reizēm noder, kā solis tālāk, ja esam mazliet „iestrēguši".
Ainažu jūrmala ir manas bērnības jūrmala un arī ceļš, kas ved no Mazsalacas uz turieni saistās ar manu bērnību, jo tur pa vidu dzīvoja mani vecvecāki un citi radiņi... Reizēm redzu sapnī šo ceļu...Jā, pavisam nesen redzēju sapnī savas vecāsmātes mājas pagalmā tik zaļu mīkstu zālīti... Sapnī atgūlos tajā un jutos tik jauki... Varbūt tāpēc tik ļoti gribējās aizbraukt... Un, lai cik tas dīvaini nebūtu - pie jūras mola ieraudzīju dabā šādu zaļu zālīti... Tikai nokautrējos un neapgūlos, jo šķita svešas mājas tik tuvu... Mazliet nožēloju, bet domās jau varu tur atgriezties...
Šodien sākas Rudens... Pārdomu laiks...
Gan jau vēl tiksimies!
|
|
