Nora Ikstena "Vīrs zilajā lietusmētelītī"
 Šajā gandrīz vai vēstuļu romānā Tebe raksta: "Vīrs zilajā lietusmētelītī mīl Meitiņu."Vai Tebe ir Dzintars Sodums? Vai Meitiņa ir Nora Ikstena? Atbilde meklējama Dzintara Soduma teiktajā: "Mana dzīve vairāk ir pasaka nekā biogrāfija."
Rakstnieci Noru Ikstenu pazīst "daudzi. Ikkatra viņas grāmata ir notikums, jo Noras stāstīšanas maniere ir dziļi cilvēciska un sirsnīga. Šis ir līdz kaulam, līdz dvēseles dzīlēm izjusts darbs, jo satur autobiogrāfiskus momentus un ir veltījums pašas rakstnieces ilggadējai draudzībai ar nu jau aizsaulē aizgājušo rakstnieku Dzintaru Sodumu, kurš mūža pēdējos gadus pavadīja Noras mājās, dzimtenē.
Romāns vēsta par sirma latviešu rakstnieka, Džeimsa Džoisa "Ulisa" tulkotāja Tebes un studentes Meitiņas garu gadu draudzību un mīlestību valodā. Tebes pieķeršanās Meitiņai pamazām izaudzina viņu par rakstnieci. Abiem galvenajiem varoņiem literatūras stāsts kļūst par dzīves stāstu.
Pēc 60 gadiem Tebe pārnāk dzimtenē, pēc kuras visu laiku ilgojies gluži kā viņa tulkotais Džoiss, kura romāns "Uliss" izaudzis no Homēra stāsta par "Odiseju" kuram, tāpat kā Tebem un Džoisam, reiz bija jāpamet dzimtene.
Emocionālais, spēcīgais skolotāja un skolnieces stāsts ieved mūs valodas, radīšanas un cilvēciskās mīlestības mūžīgajā pasaulē.
----------------------------------------
Fragmentu no grāmatas lasa autore Nora Ikstena
https://www.youtube.com/watch?v=MwT5MTFHIQ0
------------------------------------------
„Dzīvot valodā" - Guntis Berelis
Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp
Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku - atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003),Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu - šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.
Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.
Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu,Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot - vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars - tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu - īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.
Tātad - Tebe un Meitiņa. Īstenībā stāsti ir vairāki. Visupirms - par jaunu rakstnieci, precīzāk, par to, kā jauna rakstniece apjēdz, kas ir literatūra. Tālāk - par ļoti vecu rakstnieku. Lai arī grāmatā dramatiskie un traģiskie akcenti izvietoti visai skopi un it kā slāpēti, tas ir diezgan šaušalīgs stāsts - par atsacīšanos no pasaules, askēzi, apmātību vai muļķību, kā nu kurais to traktēs. Tebe, iespējams, nevar mēroties ar citiem rakstniekiem nedz publicēto grāmatu skaita, nedz slavas ziņā, taču retais par latviešu valodu un literatūru ir domājis tik ilglaicīgi un ar tādu intensitāti un saspringumu kā viņš, tak gala iznākums nav no gaišākajiem - izrādās, nevienam nav vajadzīgas nedz Tebes grāmatas, nedz pārdomu pieraksti, nedz viņš pats, ja nu vienīgi Meitiņai (nevarīgā Tebes vientulības bildes ir tiešām satriecošas). Tebe gadu desmitiem tiecies „dzīvot valodā, ne priekšstatos vai pieņēmumos par to," kamēr šāda „dzīvošana valodā" jau pati par sevi iegūst par milzīgu vērtību, bet esamība „ārpus valodas", kā retoriski jautā Meitiņa, - „Kā tas ir visu laiku darīt to, ko apkārtne nesaprot?"
Trešais stāsts ir pats svarīgākais, sarežģītākais un daudzslāņainākais - par nejaušību virteni, kas viņus saved kopā, pareizāk sakot, par to, ka šīs nejaušības nemaz nav nejaušas. Māksla sākas tajā mirklī, kad lasītājs notic, ka nejaušais ir likumsakarīgs. Šajā stāstā Tebe zaudē Soduma aprises, tāpat arī Meitiņa atdalās no Ikstenas, bet abi kopā iemīt kaut kādās, grūti pateikt, ēteriskās, mitoloģiskās, literārās, metaforiskās vai sazin vēl kādās sfērās. Būtībā tā ir grāmatas centrālā ass, kurai pakļauts vispēdīgais sīkums. Te ir Tebes vēstules ar Soduma tekstiem raksturīgajiem asociatīvajiem domas pārlēcieniem (starp diviem teikumiem nepārkāpjama plaisa, bet kāpēc šķiet, ka starp tiem tomēr uzslējies lai arī caurspīdīgs un neredzams, tomēr itin drošs tilts?), ir piezīmju lapiņas ar refleksijām par literatūru un valodu, ir citāti no Tebes tulkojumiem. Starp citu, lāgiem teksti, kuros apcerēta Meitiņas esamība, rakstīti ja ne gluži Tebes stilistikā, tad vismaz uzkrītoši bieži pazibinās Tebem raksturīgie vārdi. Tāpat nav nejaušība, ka mazie teksta fragmenti vismaz grāmatas pirmajā pusē samētāti šķietami haotiski, nerūpējoties nedz par notikumu loģisko secību, nedz par Tebes/Soduma esamības reālo hronoloģiju - līdzīgi kā atmiņas vai pārdomas ir haotiskas un bez piesaistes konkrētiem vietas un laika punktiem. Ir svarīgākas lietas, kam piesaistīties. Tostarp - šīs mitoloģiskās sfēras, kuras sen kopš apdzīvo Homērs, Uliss, Džoiss un kurās autori un viņu darbu personāži ir līdzvērtīgas un vienlīdz izdomātas/reālas būtnes. Tieši tam kalpo daudzkāršie konteksti, kas lāgiem jūtami fonā, lāgiem pietuvinās tik cieši klāt, ka tieši iejaucas sižetā. Vispirmām kārtām, protams, Uliss, kas mīklainā veidā nemitīgi trāpās ceļā ij Tebem (viņš ne tikai tulko Džoisa Ulisu, bet ASV ilgus gadus dzīvo vietā, kas saucas Itaka), ij Meitiņai (nejauši sastaptais austrietis Stefans, kurš ne tuvu nav Dedals, bet ar kuru saveidojas saruna par Tebi; arī - efektīgā epizode par - atkal - nejaušo tikšanos Dublinā), bet tāpat vēl citi kultūrslāņi, kas nāk no grāmatām, kuras tulko vai lasa Tebe un cieši viņam pa pēdām arī Meitiņa. Tebem ne tuvu nav jāmirst, lai arī viņš pārtaptu mitoloģiskā tēlā, vajag pavisam maz - gadu desmitiem „dzīvot valodā". Bet, lai realitāte zaudētu ikdienas aprises un pārvērstos mītā, kas savukārt spējīgs pārtapināt realitāti, nepieciešama vēl viena sastāvdaļa - kādam mīts jāizstāsta. Vīrā zilajā lietusmētelītī tas nu būtu izdarīts.
Diena, 10.06.2011
-------------------------
Vīrs zilajā lietusmētelītī
Nora Ikstena, rakstniece, 2007. gada 11. maijs 00:00
"Muitnieks zvana uz debesu konsulātu, sūdzas: viņš nekā nesaprot, nesaprot. Dievīga balss izvairīgi mierina. Kaut kas jāsaprot, ko nevar saprast. Muitnieks vadā ceļotāju augšup ar liftu, lejup. Apakšā plašas vērtētāja telpas, auksti jūras vēji pūš cauri. Lielās telpas vidū stāv Kartonu kastes. Kas tur iekšā? Zelts? - muitnieks prasa. Grāmatas. Hū! Eiropas "zinības": nevajadzīga akadēmiska ieraduma rakstu darbi. Vai tos vedis bezmērķa grāmatmīlis? Nē, drīzāk grābstītājies, kas nezina, ko nevajag. Sieviete dzemdē skaidrāk nekā kontinenta gudrais izpenterē valodā savas pusdomu virknes. Skolastikas pēcteči." Šo 1963.gada 24.decembra, Ādama un Ievas dienas epizodi Ņujorkas ostā topošajā romānā Viņpuse apraksta Dzintars Sodums. Grāmatas bija Sodumu teju vienīgā un galvenā bagāža, pārceļoties no Zviedrijas uz dzīvi Amerikā. Ne mazāk pārsteigti bija muitnieki un "pārcēlāju kompānija" Rīgas ostā 2006.gada novembrī. No Amerikas bija pienācis konteiners, kura vienu daļu aizņēma Soduma bagāža - divi krēsli, sekretērs un daudzas grāmatu kastes. Dzintara Soduma ikdienai viņa valodas darbnīcā ir sava, īpaša loģika. Pacilāt prātu ar Vergīliju, kad iztukšots, ķerties pie Džoisa Finegana vāķa, priecāties ar Janīnas Kursītes nupat iznākušo Novadu vārdeni. Šķirot ilgus gadus veiktas piezīmes uz virtuves galda, laikrakstu izgriezumus, ikdienas saraksti ar sievu uz mazām lapiņām. Šaipusē veidot Viņpusi. Dzīvot valodā, ne priekšstatos un pieņēmumos par to. Galējais mērķis - nevis ticība valodai, bet pati valoda. "Ieceļotāji dzīvo puritāņu Jaunanglijā. Puritāņiem sava līdzība ar Vidzemes hernhūtiešiem. Par puritāņiem saka, viņi zvejoja ļaužu dvēseles, tās pievērsa vienkāršai, veselīgai dzīvei un palaida atpakaļ dzīves jūrā. Bet kad puritāņu teologs Kotons Māters kādā Masačūsetu ciemā teicis, ka iedzīvotājiem jākopj reliģija, lai galējā mērķī zeme kļūtu Dieva svētīts lauks, Māters saņēmis atbildi: "Mūsu galējais mērķis ir zvejot zivis." Ikdiena un izcilība. Darbs, lai veidotos un derētu šajā pasaulē. Kādreiz jaunuļa gados Dzintara dēls Andris dzejniekam Jurim Kronbergam Stokholmā par savu tēvu esot teicis: "Viņā nav loģikas, bet viņam ir mazs, zils lietusmētelītis." Nez kāpēc man šķiet, es atceros to mētelīti. Pirms pieciem gadiem lietainā dienā ar mazu busiņu es braucu no Itakas un Spenseru. Pieturvietā, kur šoferis bremzēja, stāvēja neliela auguma vīrs zilā lietusmētelītī, virs galvas viņš turēja vienu lietussargu, padusē otru, viņš bija atminies ar trīsriteni, lai man nebūtu jānes ceļa soma. Kad izkāpu ārā un Dzintars man sniedza otru lietussargu, busiņā es redzēju aizkustinājumā smaidošas pasažieru sejas. Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļo Dzintar! Mēs Tevi mīlam bez loģikas, toties ar visu mazo, zilo lietusmētelīti.
----------------------- Šo grāmatu, tāpat kā citas Noras Ikstenas grāmatas izlasīju ar lielu interesi. Man tuvs viņas valodas stils un vienmēr priecājos, ja izdodas ko jaunu izlasīt. |
