Varbūt mēs varētu veikt nelielu rituālu - mazu sarunu pašam ar sevi. Uzrakstīsim katrs pats sev - savai Dvēselītei - mazu vēstulīti un nosūtīsim to sev.
Aizmirsīsim savas sociālās lomas, pienākumus pret pasauli, darba kolēģiem, bērniem, ģimeni...
Esam tikai mēs, kā Dvēsele pēc būtības. Dvēsele, nevis cilvēks, kuram ir daudz pienākumu un uzdevumu.
Rakstīsim bez steigas, ļaujot rokai brīvi pierakstīt visu, kas rakstās. Manuprāt, labāk ar roku uz baltas papīra lapas.
Ieklausoties sevī, sajutīsim, sadzirdēsim... savu Smalko būtību un uzzināsim, kāpēc mūsu Dvēselīte ir šeit? Ko tā vēlas? Droši vien saņemsim dažas būtiskas Ceļa zīmes...
Lai izdodas!
