Izraksti no Dzīvās Ētikas Mācības 5.
- Cik bieži ļoti īsas, zibenīga doma ir reālāka par ilgstošām pārdomām. Taču šādu patiesību cilvēkiem grūti saprast. Viņi uzskata, ka piespiedu iedziļināšanās var būt daudz spēcīgāka par īsu domu. Viņi aizmirst, ka šādās zibenīgās domās var izpausties augstākā iedarbība.
- Katrs cilvēks var veicināt pasaules notikumus ar sirds smaidu.
- Cilvēkiem ir jātiecas pēc iekšēja miera, bet viņiem arī jāpiedalās dzīvē.
- Domātājs sacīja: „Jūra trako un bangojas, jo stihijām sveši Augstākie Likumi, bet cilvēka gars jau ir izglītots un pat vētrā spēj būt mierīgs. Iekšējais miers ir Dievišķā atdarināšana."
- Mums jāņem vērā tāds sarežģīts stāvoklis, kad cilvēkam liekas, ka viņš ir gatavs pieņemt palīdzību, bet īstenībā ar visu savu būtību tai pretojas. Nedomājiet, ka šāda veida pretrunīgums ir reta parādība, gluži otrādi - daudz retāk mēdz būt pilnīga saskaņa, kas ļauj pieņemt palīdzību pilnā apjomā. Īpaši skumji ir, kad cilvēks pats sev iegalvo, ka ir gatavs, bet viņa būtība nespēj sadarbību pieņemt.
- Viskaitīgākos sīkumus parasti nemaz neievēro. Lādēs bieži pietrūkst vietas pašam mazākajam priekšmetam. Tāpat arī dzīvē bieži nepietiek vietas sīkam uzticēšanās brīdim.
- Pirms katra ceļa pagrieziena pavadonim ir jājūt tāds saspriegums. To var uztvert kā spēka izsīkumu, taču patiesībā tas ir iekšējās spriedzes reflekss. Īpaši šāds stāvoklis mēdz būt tad, kad veidojas lēmums, kas vēl nav izteikts vārdos. Tādos brīžos mēs ieteicam uzmanīt veselību, jo centri tad viegli uzliesmo un ir ļoti jūtīgi.
- Cilvēki varētu ievērot, ka daudzi notikumi veidojas neatbilstoši viņu loģikai. Brīžiem var likties, ka notiek nepārdomāts juceklis, bet īstenībā vēlāk var pārliecināties par notikušā harmoniskumu.
- Cilvēka mierinājums ir tas, ka viņš var apzināties virzību uz priekšu. Vēl līksmāk ap sirdi ir tad, ja šī tālākvirzība ir nozīmīga Vispārības Labumam. Nebaidīsimies, jo tikai drosme un centieni būs tie spārni, kas aiznesīs līdz mērķim.
- Jo augstāks ir lemtais ceļš, jo spilgtāk uzliesmo izziņas ugunis.
- Cik dažādos veidos tiek sūtīta psihiskā enerģija! Bez psihiskajām izplūdēm var būt arī fiziskās sajūtas. Var vērot dažādu centru degšanu, spriedzi,, kas izraisa pat nelabuma sajūtu, bet visneparastākā parādība ir negaidīts atsevišķu ķermeņu daļu, visbiežāk roku un kāju, pietūkums.
- Par spīti saprāta vēlmei dzīves svārsts parāda citu negrozāmu risinājumu. Ikviens godprātīgs pētnieks var apliecināt, ka viņa domai nav izšķiroša nozīme. Pāri gribai, kas balstās uz dzīves pieredzi, izpausmi rod cita dziļa, apziņas dzīlēs mītoša gudrība.
- Cik lieliska ir darbīga brīvā griba, kas iemācīs pazīt gudrību, kurai nedrīkst pretoties. Izprotot esošā jēgu, cilvēks dziļi iepazīs arī pats sevi. Cilvēks iemācīsies cienīt sevī spēku, kas viņu vada uz labākām sekām. Cilvēces laime ir tā, ka tās rīcībā ir visam pamatā esošā enerģija, bet nelaime, ka šo svētīgo spēku tā neatzīst.
- Pilnīgi vienalga, vai palīdzības lūgšana ir vētraina vai absolūti mierīga, vajadzīgs ir apzināts aicinājums.
- Domājošu būtni nav iespējams atbrīvot no sasprindzinājuma, kad notiek sadursmes ar tumsas spēkiem.
- Cik būtisks ir esības prieks! Tas ir ne vien labākais dziedniecības līdzeklis, bet lieliski veicina sakarus ar Visumu. Kas gan rada šo možuma pilno sajūtu, ko dēvējam par esības prieku? Kāpēc tādu prieku nedod bagātība vai pašapmierinātība? Tas var rasties pat vissmagāko grūtību un vajāšanas laikā. Spriedzes brīžos prieks ir īpaši vērtīgs un dziedinošs. Tas ir esības prieks, kas nāk kā visaugstāko strāvu priekšvēstnesis, bet šīs strāvas apgaro visu apkārtējo atmosfēru.
|
