Tā nu sanāca, ka vienu pēc otras izlasīju vienas ģimenes divu autoru - Vladimira Kaijaka un Māras Svīres jaunākās grāmatas. Abas ir pilnīgi atšķirīgas, taču aizveda mūsu tautas nesenajā pagātnē - kara laiks pusaudža skatījumā un 50-tie gadi studentu dzīvē... Interesanti.
Ievietošu šeit interviju ar Māru Svīri, kas publicēta "Latvijas Avīzē"-
Uzspridzināt melno vāku! Saruna ar Māru Svīri
(02.10.2011 Ilze Vītola)
Rakstniece MĀRA SVĪRE savā 75. dzimšanas dienā pati sev un mums dāvā jaunu romānu "Audums kāzu kleitai" ("Lauku Avīzes" izdevniecība). Bez viņas spalvas un galvas nebūtu arī, piemēram, filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" scenārija. Skatāmies bilžu albumus un runājamies par gaviļnieces dzīves scenārija agrākām un šodienas lappusēm un to, kas rūp.
Žeistars par juristu
- Jā, bieži negadās, ka abas māsas ir literātes - Lija Brīdaka dzejniece un jūs - prozaiķe un dramaturģe. Vai bērnībā bijāt līdzīgas?
- Nemaz. Atceros, ģimenē par mums teica: Lijiņai labs raksturs, bet Māra - žeistars.
- Kas ir žeistars?
- Kaut kas nenopietns, no kura visu ko var sagaidīt.
Piedzimu pussešos no rīta lauku skolā, kur mamma strādāja par skolotāju. Tuvākā slimnīca Alūksnē, divdesmit kilometrus tālu. Nekādas ātrās palīdzības vai citas automašīnas tolaik nebija. Reiz dzirdēju tanti sakām: "Mēs jau domājām, ka Rozīte aizies." Laime, ka tā nenotika, jo tad arī manis nebūtu pasaulē. Torīt Jaunlaicenē, pašā Ziemeļvidzemes stūrī, 13. oktobrī bija uzsnidzis pirmais sniedziņš. Kad tētis vedis projām ārstu, jo vecmāte viena nav tikusi galā, sniegs lipis pie ratu riteņiem. Tāda ir leģenda par manu piedzimšanu.
- Skolā dzīvot droši vien ir jautri?
- Jā! Man ļoti gribējās iet klasēs, kur mamma mācīja, gribējās, lai skolas sarīkojumos "lielie" puikas mani dancinātu. Un es raudāju, ja viņi mani nedancināja.
- Bet vai neiezagāties kādā stundā?
- Protams! Vistrakākā reize bija, kad, uzvilkusi mammas augstpapēžu kurpes, uzsēju lakatu tā, lai izskatītos kā bizes, pēc kurām ļoti ilgojos, un ierados klasē, kur mamma vadīja stundu. Skolēni, protams, uzjautrinājās. Un stunda bija izjaukta. Man šķiet, ka vakarā no tēta dabūju pērienu. Mamma mani nekad nesodīja, tētim vajadzēja nodarboties ar "eksekūcijām". Esam dzīvojuši arī Ilzenē, tad Mārkalnē, kad mammu pārcēla darbā uz citu skolu. Atceros Mārkalnes skolas degšanu, mamma mani aizveda patālāk parkā un ietina segā... Visu, ko atceros, redzu kā filmā vai fotogrāfijās.
- Varbūt vajadzēja kļūt par režisori?
- Ha, man ļoti gribētos! (Smejas.) Jā, man atmiņā ir bildes, situācijas, attiecības un izjūtas. Bet ne visai atceros, ko kurš kādreiz ir teicis, un tādēļ nekad nerakstu memuārus un nerakstīšu.
- Klajā nāk jūsu jaunais romāns "Audums kāzu kleitai". Trīs vārdos - par ko tas būs?
- Par traģisku mīlestību. Darbība notiek no 1953. līdz 1956. gadam. Tas ir laiks mazliet pirms tam, kad atbraucu uz Rīgu un iestājos juridiskajā fakultātē. Arī romāna varoņi ir studenti. Viņus izšķir vara. Puisi arestē un ieliek cietumā uz desmit gadiem. Meitenei jādzīvo dubulta dzīve. Neviens nedrīkst zināt, ka viņas mīļotais ir apcietināts par politiku, nedrīkst zināt, ka viņa nes uz cietumu pārtikas paciņas un iet satikties. Jo viņa sāk strādāt radio, un žurnālistiem vajadzēja būt ar pilnīgi tīru biogrāfiju. Tā ir grūta mīlestība. Kā viss turpinās, to vajag lasīt. Vienīgi gribu pateikt, ka tas nav par mani.
- Kāpēc bija svarīgi tagad par to rakstīt?
-Nodoms radās pirms trim gadiem, kad materiāls nonāca manās rokās. Šis puisis, nu jau vīrietis krietnos gados, man iedeva vēstules, ko tolaik no cietuma rakstījis mīļotajai. Un dažas viņas vēstules. Tur bija tik daudz traģiskas emocionalitātes, ka jutu - jāraksta romāns. Tā nav banāla mīlestība, bet gan izsāpēta, un tas mani piesaistīja.
- Nevaru saprast, kāpēc savulaik studējāt jurisprudenci?
- Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, no Rīgas atbrauca māsa Lija, tolaik jau studente, un jautāja, ko darīšu pēc skolas beigšanas. Visu mūžu esmu zinājusi, par ko gribu kļūt. Sākumā - par skolnieci, lai varētu iet klasē un skolas ballēs dejot. Pēc tam par šuvēju, jo šuvēja man iedeva tik skaistas lupatiņas, no kurām varēju lellēm tērpus taisīt! Tad gribēju būt par ārsti, bet, kad uzzināju, ka jāstudē... līķi... Man no tiem briesmīgi bail. Bez gala daudz lasīju grāmatas, un man teica, ka labi rakstu sacerējumus, tāpēc Lijai atbildēju, ka studēšu filologos. Viņa jautāja: tu taisies dzejot? Nē, nekādā gadījumā! Jo viņa jau dzejoja, ko tad es vēl! Nu tad tu par skolotāju gribi būt, Lija neatlaidās. Nē, mamma trīsdesmit trīs gadus strādāja skolā, un es redzēju, ko tas nozīmē. Tad Lija paziņoja, ka man nav filologos ko meklēt. Ko nu? Ar matemātiku, fiziku un ķīmiju man nebija draudzīgu attiecību.
Bet ar laiku sapratu, ka izpildkomitejas priekšsēdētājai jurista diploms nav obligāts, uz to amatu virza partijas nomenklatūras kāpnes. (Smejas.) Vislielākais manas dzīves paradokss, ka, juristus beidzot, rakstīju diplomdarbu "Kinoscenārija līgums". Lai gan nebūt netaisījos kinoscenārijus rakstīt, man tas šķita interesanti tāpēc, ka autortiesībām ir sakars ar literatūru.
Uzspridzināt melno vāku
- Vairāk nekā desmit gadus esat strādājusi radio. Kā vērtējat šodienas ētera piepildītājus?
- Klausos radio gan rītos, tikko pieceļos, gan pusdienas gatavojot, gan arī citā laikā, kad strādā rokas, ne galva. Apbrīnoju, cik brīvi radioļaudis jūtas tiešajā ēterā, manā laikā mēs, autori, visu ierakstījām lentē. Tiešajā ēterā runāja vienīgi diktori, lasīja priekšā noliktus, akceptētus tekstus. Vienīgi Gunāra Jēkabsona sporta reportāžas gāja tieši gaisā! Dažreiz gan šodienas radio darbinieki jūtas pārāk brīvi. Sāk pļāpāt gluži lieku, bet ētera laiks ir dārgs. Arī valoda klibo. Piemēram, atgriezeniskā vietniekvārda "sevis" lietošana. "Viņš pārsūdzēja sev piespriesto sodu." Tiešām pats sev piesprieda? Manuprāt, tiesa.
- Ko domājat par to, kas pasaulē notiek?
- Ar dabas katastrofām, lidmašīnu un kuģu avārijām, ar orkāniem, mežu ugunsgrēkiem daba un Dievs dod norādījumus cilvēkiem - esiet citādi, esiet labāki! Šos kataklizmu un visādu nelaimju sižetus plašsaziņas līdzekļi kāri paķer, rāda, iztirzā, tā vairojot negatīvo enerģiju. Kāpēc visiem jāuzzina, ka tēvs izmetis pa logu savu bērnu? Tā ir ģimenes traģēdija, dzīves traģēdija, krimināllieta galu galā. Ziņas par ļaunumu tiek pasniegtas izgaršošanai. Un rādās, ka cilvēkiem rodas arvien lielāka apetīte, aug ļaunums, nenovīdība un aizdomas. Tas bija vērojams arī pirms vēlēšanām ļaužu spriedumos par deputātu kandidātiem. Visi slikti, visi gribot tikt Saeimā, lai piepildītu savas kabatas. It kā Saeimā klusā kaktiņā kāds stāvētu un dalītu naudu.
Arī filmās - šaušana, spridzināšana, gabalos saraustīti ķermeņi, labie tikpat
cietsirdīgi kā sliktie... Pietiek ar reklāmu - redzu, ka tāda filma man nav vajadzīga, negribu to visu skatīties, jo negatīvās emocijas saindē un skalinātas vairojas. Tās rada, manuprāt, tādu melnu vāku, zem kura cilvēki tagad dzīvo. Kā to vāku atmest, kā uzspridzināt? Diemžēl tā ir utopija, bet man gribētos, lai visas pasaules kino un televīzijas filmu ražotāji vienotos: beigsim producēt šausmas, vardarbību, pasaules galu!
Arī ikdienā un ģimenes dzīvē vajag vairāk labvēlības un atbildības. Nu, iepatikās vīrietim jauna sieviete. Vai tad tāpēc viņa uzreiz jāgrābj ciet un jāvelk gultā? Papriecājies: kāda jauna, skaista, lai viņai labi dzīvē klājas! Un, ja tev ir kāda iespēja viņai palīdzēt, dari to! Bet mājās ir sieva un bērni, kurus patiešām mīli un par kuru labklājību jāgādā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī garīgā. Atgriežoties pie televīzijas un radio, ir arī visai ikdienišķas, tomēr svarīgas ziņas, ko nestāsta. Piemēram, gribētu zināt, vai visa labība Latvijā novākta, kāda ir vidējā raža kviešiem, rudziem, kartupeļiem. Kāpēc to nevarētu pateikt? Nu, jā, nav jau plūdi vai avārija. Pieprasījums ir saistīts ar piedāvājumu. Ja tu cilvēkam stāsti šausmu drausmas, tad arī pieprasa, jo pierod tās redzēt un dzirdēt.
Dzīve nav romāns
- Ilgus gadus esat "Lata romānu" konkursa žūrijā. Ko manuskriptos var redzēt?
- Ka cilvēki nezaudē vēlēšanos rakstīt, pat ja nevar un neprot, ja attēlots tik tipisks dzīves gājums kā simtiem. Saka - katra dzīve ir romāns. Tā vis nav, katrā dzīvē, iespējams, var atrast vielu romānam, bet izstāstīt dzīvi, tas vēl nav romāns. Bet ir prieks, kad atklājas vērtīgi darbi, un "Lata romāna" konkurss tomēr ik gadus rosina rakstīt. Arī citās izdevniecībās ir lielas grūtības ar latviešu oriģinālliteratūru. Mūsu laikos rakstnieks nevar dzīvot no radošā darba. Un vainīgas nav izdevniecības, bet lasītāji, pircēji. Ja grāmatu nepērk, izdevējs izputēs. Nevar maksāt pieklājīgu honorāru darba autoram, ja grāmata iznāk 3000 eksemplāros, un ir vēl citi izdevumi - papīrs, tipogrāfija, mākslinieks utt., lai teksts pārvērstos grāmatā.
- Padomju laikos taču pirkām pašmāju autoru darbus!
- Bet grāmata maksāja rubli! Man bija tāds romāns "No cīruļiem līdz griezei". To uzrakstīju, kad uzņēma filmu pēc mana scenārija "Durvis, kas tev atvērtas". Priekšnieki Maskavā tur daudz iemaisījās, es to ļoti pārdzīvoju un nolēmu - uzrakstīšu grāmatā, kā man īsti bija. Romānu izdeva 100 000 eksemplāros. Par rubli vai rubli 20 kapeikām. Izpirka.
- Visus 100 tūkstošus!?
- Kā tad, re, kur šķīvis! (Rāda godalgu pie sienas.) 1986. gada populārākā grāmata, ko kritiķi atzina arī par gada labāko grāmatu. 60 tūkstošu metiens tolaik bija normāla parādība. Un nevarēja grāmatas dabūt.
- Vai lasītājiem nav zudusi interese par oriģinālliteratūru?
- Arī. Bet, kad jādomā, vai par desmit latiem nopirkt grāmatu vai skolas somu bērnam... Toreiz tas rublis nekas nebija, un rakstnieka honorāri desmit reizes lielāki nekā tagad. Bet tagad, ja rakstniece strādā maizes darbu, pārnākusi mājās, pagatavo vakariņas, nomazgā un noliek gulēt bērnu, palasa viņam priekšā pasaciņu, tad iet virtuvē un vēl rakstīt romānu... Es domāju, nē, tad labāk blakus vīram gultā, jo kā citādi tiks pie otrā bērna? Kas tad ir nozīmīgāk - uzrakstīt romānu vai dzīvot laimīgu ģimenes dzīvi? Un tāpēc rakstītāji bieži vien ir veci cilvēki, kas saņem pensiju. Jaunajiem jāpelna nauda, un ar literatūru to nopelnīt nevar. Nav arī publicitātes. Kādreiz "Literatūra un Māksla" un "Karogs", kuri iznāca lielos metienos, rakstīja recenzijas par visām latviešu rakstnieku grāmatām. Bija interesanti: kā kritiķis novērtējis. Par ko tagad uzraksta? Par retu darbu. Protams, ne jau kritiķu dēļ autori raksta. Bet arī ne sev. Rakstu lasītājam.
Kaijaks un Svīre
- Kolēģi atcerējās, ka savulaik aizgājāt no darba "Lauku Avīzē" tāpēc, lai būtu vairāk kopā ar dzīvesbiedru...
- Tas bija deviņdesmitajos gados. Arī ziemās dzīvojām Staburagā, jo nevarējām nopelnīt tik daudz, lai dzīvotu Rīgā. Sāku strādāt "Lauku Avīzē" un darbdienās mitu Rīgā, Vladimirs palika Staburagā. Jutos tik vientuļa, piektdienās braucu turp, bet jau svētdienas pēcpusdienā viņš mani veda uz autobusa pieturu.
- Lūk, par izvēli. Kā tad viens otru uzskatījāt?
- Lija aizveda mani uz rakstnieku jaunrades namu Koktebelē, un Vladimirs tur bija priekšā. Viņš mūs vadāja pa kalniem, jau bija tos apguvis. Lija mierīgi piegāja pie bezdibeņa malas. Es drebēju, man bail no augstuma. Un Vladimiram nekas cits neatlika kā turēt mani pie rokas. Un tā es savu bailēs nosvīdušo roku ieliku viņa siltajā, lielajā plaukstā. Kā mani paņēma pie rokas, tā mēs ejam 41 gadu. Jā, bet vakaros pēc staigāšanas man bija par viņu jādomā... Nevar taču pateikt, kurā brīdī cilvēku vēl nemīli un kurā jau mīli.
- Alūksnes bibliotēkas mājas lapā izlasīju jūsu rakstīto: "Vladimirs ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir svarīgi, ko es rakstu."
- Kad ir izdota mana grāmata, viņš ļoti priecājas, pirmajā dienā to auklē pie sirds. Es ne, lai gan, protams, patīkami. Tā būtu iedomība, ja es teiktu - lasītājiem ir vajadzīgas manas grāmatas. Lasītājiem vajadzīga literatūra. Un lasītājs grib izvēlēties. Paldies, ja izvēlas manu darbu. Reizēm dzirdu sakām - mēs gaidām jūsu jaunās grāmatas. Nu diez vai kāds tā gaida. Bet Vladimirs tiešām gaida. Un es gaidu viņa grāmatu.
- Labi, ka nesaplēsāties, "Likteņa līdumniekus" rakstot. Viens romānu tetraloģiju, otrs - scenāriju...
- Vladimirs par scenāriju nelikās ne zinis, viņš rakstīja tālāk romāna nākamās daļas.
- Kārojas uzzināt, kā šajā šķirto cilvēku valstībā var nodzīvot kopā 41 gadu?
- Vairāk nekā 41 gadu. Vīri un sievas parasti iet uz darbu, un vismaz astoņas stundas dienā viņi nav kopā. Bet mēs visus šos gadus esam kopā gandrīz visas 24 stundas diennaktī. Izņemot tos trīs gadus, kad strādāju "Lauku Avīzē".
- Vai esat ārkārtīgi saderīgi?
- Nē. Absolūti ne. (Smejas.) Viņš ir kā ūdens, es kā uguns. Viņš ir dziļš, mierīgs, dažreiz arī vētrains, bet paliek savās robežās - vētra plosās viņā iekšā, uz āru nenāk. Bet es uzšvirkstu kā sērkociņš vai ugunskurs labākajā gadījumā un atkal noploku.
Varbūt viņš ir bumbieris, bet es esmu plūme, un tad man ir interesanti - kādas tās bumbiera sēkliņas, kāpēc miziņa tik bieza, kur tas saldumiņš? Un viņš lai ir uzmanīgs, plūme gan, bet vidū kauliņš. Var nolauzt zobu! (Smejas.)
Reizēm Vladimirs man saka: ko tu tik daudz runā! Nujā, tavs ideāls ir mēma sieva, es atbildu. Un Vladimira gudrība ir, ka nevajag sīkumus pacelt principiālos augstumos. Es dažreiz sadusmojos un nodomāju: nemūžam nepiedošu! Kādas muļķības! Pēc piecām minūtēm esmu piedevusi. Tāpēc svarīgi iekost mēlē un nepateikt visu, kas uz sirds tajā brīdī. Un vēl - man nav jāzina katrs solis, kur viņš iet.
- Bet ja nu viņš iet kaķenītēs?
- To es justu. Un tad jau saruna būtu cita. Bet, ja es zinu, ka viņš vienkārši nevēlas atskaitīties par katru savu soli, lai iet. Vladimirs tā arī saka: es aizeju runcīgās padarīšanās. Es par to tikai pasmejos. Un viņš arī izstāsta, kur ir bijis, ko darījis. Bet nav jāatskaitās, jo arī precētam cilvēkam ir tiesības uz savu dzīvi, domām, neatkarību, savām gaitām.
- Vienmēr sakāt Vladimirs, nevis, piemēram, Vladis...
- Tiešām, mūsu attiecību sākumā tā arī viņu saucu. Bet tad kāds cits pāris, to dzirdot, "nozaga" šo mūsu sazināšanos, un man vairs nepatika, ja ekskluzīvās autortiesības bija zaudētas... Bieži saku arī - Kaijaks. Ciest nevaru mīļvārdiņus, kas cilvēkus padara par dzīvniekiem - pelīte, runčuks, zaķītis... Un dzīvniekus es nekad nesaucu par mūsu mazajiem brāļiem, tie nav mūsu mazie brāļi. Tā ir cita pasaule, pret kuru jāizturas ar cieņu, ieskaitot augus, kas ap mums
Māra Svīre sarakstījusi:
16 grāmatas - romānus, stāstus, noveles, esejas, publicistiku, piecas lugas un trīs filmu scenārijus:
•"Limuzīns Jāņu nakts krāsā", režisors Jānis Streičs ("Lielais Kristaps" 1981. g. par labāko scenāriju. Aptaujā sakarā ar kino simtgadi "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" atzīts par visu laiku labāko latviešu filmu.);
• "Durvis, kas tev atvērtas", režisors Pēteris Krilovs, 1985. g.;
• "Likteņa līdumnieki", 56 sērijas, Vladimira Kaijaka tetraloģijas ekranizācija, režisore Virdžīnija Lejiņa.
Vēl šo to uzzināt var arī - https://la.lv/index.php?option=com_avizevideo&tagId=4249&Itemid=197 https://www.albibl.lv/WEB/?go=novadnieki&id=viens&subid=1268046041 
